Santa Krasovska, latviešu valodas un literatūras skolotāja

27.-29. martā piedalījos XXIV starptautiskajos humānās pedagoģijas (HP) lasījumos, kas notika Gruzijā. Man bija gods jau 12. reizi būt Latvijas delegācijas sastāvā, kas tika uzaicināti klātienē ierasties šai ikgadējā pasākumā. Amonašvili ģimenes īpašumā Bušetijā pulcējās dalībnieki – skolotāji, vecāki, uzņēmēji – no 13 valstīm, daudzi lasījumos piedalījās, pieslēdzoties video tiešraidei. Ģeogrāfiskais reģions bija visai plašs, sākot no ASV līdz Bali.

Humānās pedagoģijas idejas radītājs un attīstītājs ir slavenais gruzīnu skolotājs, vairāku grāmatu autors Šalva Amonašvili. 21. gs. sākumā šis pedagoģijas virziens Latvijā kļuva arvien populārāks, jo lielāka uzmanība tika vērsta bērnu individuālajai attīstībai, komunikācijas formas maiņai. Notika daudzi semināri, konferences, meistarklases novados (tai skaitā Aizkraukles), valstī, Baltijā un visbeidzot starptautiski kādā no dalībvalstīm. Jau otro gadu desmitu arī Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas skolotāji īsteno HP principus savā ikdienas darbā.

Šogad lasījumu tēma bija veltīta garīgumam. Arvien aktuālāk ir ne tikai runāt par zināšanu un prasmju apguvi, bet likt uzsvaru tikumiskajām vērtībām, tādām kā mīlestībai, līdzcietībai, taisnīgumam un citām. Pedagoģijas profesors Šalva Amonašvili, kurš šogad nosvinēja jau 95. dzimšanas dienu, akcentēja ikviena cilvēka pašpilnveides procesu, apzinoties, ka ikviens esam domājoša un jūtīga būtne. “Kas necenšas sevi pilnveidot, tas velti dzīvo. Iespējams, kļūs bagāts, bet tomēr purvā dzīvos… Pasaulei vajag cilvēkus, kas spēj patiesi mīlēt. Lai neiznīcinātu šo pasauli.”

Latvijas HP asociācijas vadītāja Irmīne Pogrebņaka runāja par skolotāja ikdienas darba garīgo praksi, veidojot labvēlīgu vidi personības attīstībai. Viņa uzsvēra, ka vispirms tas ir darbs katram skolotājam pašam ar sevi. Apziņa, ko nesam un dodam bērniem. Turklāt iekšēji noskaņojoties ne tikai mācīt, bet arī audzināt Cilvēku. Ļoti svarīgi, lai savstarpējās attiecībās valdītu cieņa, uzticēšanās, prasme uzklausīt dažādus viedokļus, kļūdu atzīšana un pacietība, apzinoties, ka izaugsme prasa laiku. “Garīgumu nevar izmērīt, sadalīt minūtēs, bet tieši tas paliek bērnu atmiņā.”

Ļoti gaidīta bija psiholoģijas un pedagoģijas profesora Alekseja Babajanca uzstāšanās par skolotāju pašpārvērtību garīguma attīstīšanas ceļā. Lika aizdomāties viņa izteiktā atziņa, ka “mēs visi gribam, lai mūs mīlētu pēc mūsu nosacījumiem.” Daudzi mūsdienās sabrūk, jo izzudusi jēgas sistēma. Arvien biežāk virsroku ņem cilvēka virspusējā būtība, kas izpaužas kā egoisms, kaprīzes, aizvainotība, agresivitāte, aprobežotība, nespēja saskatīt kopainu. Virsējais prāts parasti meklē vainīgos. Tomēr ikvienā mīt iekšējais es – mūžīgais, dziļais un neiznīcināmais. Tas izpaužas kā cieņa un tolerance pret otru cilvēku, spēja priecāties par cita sasniegumiem, nekritizēt, bet saskatīt labo, piedot, kā arī uzticēties, nevis cīnīties. “Cilvēka dzīves uzdevums: redzēt savu ēnu un pāraugt pašam sevi.”

Vairāki dalībnieki, daloties savā pieredzē un metodēs, akcentēja skolotāja attieksmi, ticību tam, ko viņš dara, un  skolēna spējām, uzslavas spēku. Arī ārpus oficiālās daļas dalībnieki iesaistījās savstarpējās sarunās. Secinu, ka, neskatoties uz plašo ģeogrāfisko reģionu un atšķirīgām kultūras un reliģijas tradīcijām, mūs vieno kā līdzīgas problēmas, tā morāles uzskati. Izskanot stāstiem, krājās tādas atziņas, ka:

• “Viens liktenis ir ļoti daudz”,
• “Bērniem varu dot tikai to, kas man ir, jo ilgi viņu priekšā izlikties nevarēšu”,
• “Sevis noliegšana un nosodīšana ved pie citu nosodīšanas. Un otrādi”,
• “Tas, kurā un kādā skolā skolēns mācījies, kādas ir viņa atmiņas, ļoti ietekmē, kāda būs viņa dzīve”,
• “Vienmēr meklē grūtības, jo bez tām nav izaugsmes!”,
• Aizdomājies: kāpēc šis bērns ir jūsējais? Kāpēc viņš atnācis tieši pie jums, bet ne pie kāda cita?”
• “Garīgums ir kā burkānu sula. Iesējām sēkliņu, kopām, izauga burkāns. Izspiedām sulu. Bet sēkliņā sulas nebija… notika transformācija”,
• “Garīgumu var nodot no paaudzes paaudzē. Dari pats, un tavi bērni mācīsies, tevi atdarinot!”
• “Skolotājs tāpēc ir Skolotājs, ka tev viņš ļoti patīk. Tu gribi mācīties un būt līdzīgs”.

Mūsdienu pasaulē, tai skaitā skolā, kur tiek prasīts skaidri izmērāms rezultāts, aprēķini tiek veikti ar sausiem skaitļiem uz papīra vai dažādās tabulās, attālumi mērīti tikai kartēs, arvien biežāk pazūd cilvēks, viņa jūtas. Kad jau no mazotnes bērnam klātesošas ir mobilās ierīces, jāaicina stiprināt personisko saskarsmi kopīgās nodarbēs, dzīvā vārda skanējumu. Būsim paraugi saviem bērniem! Ievērosi paši un nodosim nākamajām paaudzēm tikumiskās vērtības – darba mīlestību, labsirdību un līdzcietību, taisnīgumu un godīgumu! Cienīsim sevi un cilvēkus mums līdzās! Saskatīsim labo citos, palīdzēsim celties un augt!