AWARD Skrīveru vienība piedalās projektā „Tunturi- Lapland adventure 2016” Somijā, Lapzemē

2016. gada 21. Augusts

Inguna Juhņeviča, Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas AWARD vadītāja

Andreja Upīša Skrīveru vidusskola no 29. jūlija – 10. augustam piedalījās  ES programmas Erasmus+ projektā „Tunturi- Lapland adventure 2016”, kas norisinājās gleznainajā Urho Kekkosen nacionālā parka teritorijā. Projektā piedalījās Ieva Cedere, Laura Viktorija Vorpa un Ieva Niedra, kā arī vadītāja Inguna Juhņeviča no Skrīveriem ar „Erasmus+”, Skrīveru novada domes un personīgo līdzfinansējumu.

Starptautisks jauniešu apmaiņas projekts ” Tunturi- Lapland adventure 2016″ norisinājās Somijā,  Lapzemē  un  tajā piedalījās 25 jaunieši un 10 viņu vadītāji no Latvijas, Somijas, Lietuvas, Slovēnijas, Nīderlandes un Čehijas.

AWARD zelta projekta joma ir,  kur sadarbībā ar citiem cilvēkiem,  mazpazīstamā vidē jāīsteno vietējai sabiedrībai noderīgs pasākums- attālu no savas dzīvesvietas. Mēs to realizējām 1500 km attālu, vēl piedevām kalnos- Saariselkaā, kas ir ievērojams kūrorts, pats tālākais uz ziemeļiem Somijā un atrodas Urho Kekkosen nacionālā parka teritorijā.

Lidojām uz Helsinkiem, tad tālāk uz Oulu. Oulu lidostā mūs sagaida somi un 500 km ceļojums uz Ziemeļiem- Lapzemi  var sākties. 250 km no Oulu apskatījām Rovaniemi, kas  ir Lapzemes galvaspilsēta, kā arī Santa Klausa mājvieta, tur atrodas tematiskais Ziemassvētku parks „Santa Park”, Lapzemes muzejs „Arktikum”’. Kad jautājam,  kur tad Ziemassvētku vecītis- somi atbild- mūsu valstī ir liela kārtība un arī viņam pienākas atvaļinājums. Vasarā Ziemassvētku parkā notiek rekonstrukcijas darbi, bet namiņos, kas izskatās pēc piparkūku namiņiem, var apmesties arī vasarā, ko daudzie tūristi arī izmanto.  Lapzeme ir eksotiskākā un populārākā vieta valstī.  Santa Klausam ir vairākas  mājas, kas gatavas sezonai .  Visa Lapzeme ir viens liels  arktiskais zooloģiskais dārzs, kur dzīvnieki brīvi staigā, ēd, te cilvēks ir dabas sastāvdaļa un viņš ir  dabas sastāvdaļa nevis otrādi. Ja redzi- mašīna apstājusies uz ceļa, tad zini- tiek fotografēti ziemeļbrieži, kuri brīvi staigā, meklēdami sūnas, zāli, pie 40 brieža mēs tos beidzām skaitīt. Ir redzami aļņi, daudz putnu, zivju, kur nu vēl mellenes,  kas aug pie katras mājas. Izej no rīta no mājas un pie sliekšņa salasi mellenes, zilenes, brūklenes, dabas bagātību ir pārpilnība un nemaz neliekas, ka Somija ir Ziemeļos, jo ir siltāks kā Latvijā, saule dienā silda līdz 25 grādiem.  Tūristu pieplūdums milzīgs gan ziemā, gan vasarā, redzam gan japāņus, gan amerikāņus, pat no Kalifornijas, visus interesē neskartā daba. Un ko gan darītu latvieši Ziemeļos? Visu laiku svinētu Jāņus, jo tumsa neiestājas 3 mēnešus. Sākumā naktī ir grūti iemigt, jo pulksten 1- gaišs, 3- gaišs. Somi stāsta, ka sākot ar augusta vidū strauji  paliekot tumšāks un Ziemassvētkos gaišs ir tikai 1 stundu. Bet tad atkal ir liels tūristu pieplūdums, jo jau novembrī sāk darboties Santas biroji un kalnu slēpošanas centri visā Somijā. Pats populārākais slēpošanas centrs valstī ir „Himos”, ar dažādām trasēm, gan kalnu, gan snovborda,  turpat ir arī akvaparks un Tropu parks. Tūristus visvairāk vilina ziemeļblāzma,  kādu var redzēt tikai Ziemeļos.

Somu pirti izbaudām gandrīz katru vakaru ar visām gara uzmešanas tradīcijām, dziesmām un  peldēšanos aukstā upē. Visas grupas, kuras apmetas mūsu viesu namā- vai tās ir gaidas un skauti vai klases, vai ģimenes, arī dodas uz saunu.

Somija ir bagāta arī ar nacionālajiem parkiem – redzētais pārspēj visu, ko mēs līdz šim esam redzējuši. Daba ir neskarta kā pirms 1000 vai vairāk gadiem. Braucot vēl uz ziemeļiem, nonācām Sāmu zemē. Šiem ļaudīm ir senas tradīcijas kā ziemeļbriežu audzētājiem un viņiem ir savas drēbes, kas simbolizē viņu atšķirīgo nacionālo identitāti.

Tāpat sāmiem ir pašiem sava valoda, muzejs, savas radio stacijas,  vienu no tām mēs apmeklējam Ivalo, skrīveriete  Ieva Niedra sniedz interviju. Radio strādā jaunieši, kuri neapmeklē skolu un tas mūs tas pārsteidz, jo visi runā ļoti labā angļu valodā, ir atvērti, paši izdomā  jautājumus un tos uzdod.   Ivalo sāmiem  ir arī savs parlaments un nacionālās identitātes centrs, viņiem ir savi dziedātāji, viņi izdod  grāmatas. Parlamenta ēkas celtniecība izmaksāja 15 miljonus, bet tā iekļaujas kopējā ainavā tāpat kā sarkanbrūnās mājiņas visapkārt. Urho Kekkosen nacionālā parka teritorijā nevienam nav lielākas māja par divstāvu ēkām, kas iekļaujas kopējā ainavā, liekas, ka tās ir celtas 2 gadsimtus atpakaļ vai senāk. Neredzam nevienu žogu, kas apjoztu mājas.  Daudzi sāmi turpina savu gadsimtiem ilgo klejotāju dzīves stilu, dzīvojot teltīs un pārvietojoties no vietas uz vietu, tiklīdz ziemeļbriežiem ir nepieciešamas jaunas ganību vietas. Ziemeļbriežu ganīšana tiek veikta vairāk vai mazāk tāpat kā vienmēr ar nelieliem moderniem uzlabojumiem pēdējo 20 gadu laikā, piemēram, sniega motocikliem.

Jau sākuma jaunieši Somijā tiek sadalīti grupās-  katrā grupā   viens jaunietis no Latvijas, Somijas, Lietuvas, Slovēnijas,  Nīderlandes un Čehijas. Pavisam 5 grupas, kas strādāja kopā  visas projekta  dienas.

Mūsu  galvenais mērķis ir iedrošināt un iemācīt jaunietim sastrādāties ar cilvēkiem, ar ko viņš ikdienā nesatiekas, arī ar iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem, lai nonāktu pie kopēja rezultāta. Šis piedzīvojums paplašināja jauniešu redzesloku un pavērs plašāku skatījumu.

Projektam bija arī vēl citi  mērķi  – starpkultūru izglītība, starpkultūru dialogs  un kā tad vislabāk jauniešus saliedēt- iekļaujot programmā piedzīvojumu ceļojumu, gulēt teltīs.

Skrīveriete Ieva Cedere darbojās grupā VITEMS, kuras nosaukums ir oriģināls- veidots no visu komandas biedru pirmā burta –  Vids ir no Slovēnijas, Tabea  no Čehijas, Erkki no Somijas, Mirna no Nīderlandes un Saulė no Lietuvas. Ieva stāsta, ka šis projekts ir viens no grūtākajiem, ko kādreiz dzīvē ir nācies izturēt gan viņas ķermenim fiziskā, gan garīgā nozīmē. Ieva Niedra darbojas grupā  Ankas eņģeļi, Anka ir grupas vadītāja, Sopulit and UVB (ultravioletās mellenes). Jaunieši izveidojas pat savu blogu un par projektu var lasīt http://tunturi.gaha.si/ Pēc sagatavošanās, somu salikšanas, pārtikas sadales, pirmās palīdzības apgūšanas, visas  grupas dodas ceļā. Maršrutu jaunieši ir izstrādājuši paši- jānoiet dienā no 20 līdz 18 km, bet tā ir ļoti liela atšķirība vai tu ej pa līdzenu ceļu vai tev ar  visu smago somu jārāpjas kalnos.

Un kas tad ir Tunturi, kas iekļauts projekta nosaukumā? Tas ir viens no kalniem  un tādu ir ne mazums, katra grupa iznāk šķērsot gan kalnu pārejas, gan brist pa upēm gan pa purviem. Fiziski tas ir gana grūti, bet visas grupas tam ir gatavojušās ilgi un neviens negrasās padoties. Kas tad ir AWARD pamats? Tā ir pieredzes izglītība, kur tikai tas, ko tu pats esi izdarījis paliek tavā atmiņa. Pieredze ir tas ko tu iegūsti tādā veidā, un to neviens tev nevar atņemt un tā nav ne ar ko aizstājama. Dzīvē, kad tev gadās kādas grūtības skolā vai ģimenē- tu domā, bet toreiz tajos kalnos man bija tik grūti, ka atceroties tu pat varbūt notrausīsi kādu asaru, bet tu to izturēji. Līdz ar to tu esi konkurētspējīgs darba tirgū. Ieva Cedere stāsta, ka bija jābrien pāri purvam- komandas biedri Erkki un Vids sameklēja baļķus un salika tos kā laipu, lai visi varētu iet tālāk. Komandas darbs ir neaizstājams un to nevar iemācīties sēžot skolas solā.  Ieva stāsta, ka visgrūtākais bija tas, ka vakarā pie ugunskura tev nav kam uz pleca paraudāt un latviski izstāstīt cik tev ir bijis grūti. Tagad viņa saprot visus latviešus, kuri dodas svešumā – cik tas ir grūti un tie nav vieglas dzīves meklētāji.

Somijas izglītības sistēma ir viena no labākajam pasaulē un tagad redzot savus komandas biedrus somus un somietes, tu sāc saprast, kur tad tas āķis slēpjas. Ja mēs visas, atgriežoties no Somijas, ja pēkšņi kļūtu par izglītības ministriem, tad vienu reizi nedēļā mūsu skolēni ietu pārgājienā. Somiem nav tāda jēdziena – nelabvēlīgi laika apstākļi, viņi nav čīkstuļi un pīkstuļi. Visiem ir ūdensnecaurlaidīgi tērpi un zābaki, līt var sākt no skaidrām debesīm. Vai tāpēc viņi kaut kur neies? Ejot pa kalnu takām, satikām daudzas somu ģimenes- bērni nesa smagās somas un pat neiekurnējās. Somi saka – tev ir stress, liekais svars? Ņem somu plecos un aidā – ej laukā vai sniegs vai lietus, tas norūda, liek nebaidīties no grūtībām. Kur tu paskaties- visi skrien, iet, brauc ar velosipēdiem, tāda pašpietiekama tauta. Mēs tik domājam, kā ielikt stundu sarakstā kādu teorētisku veselības mācību- bet lūk tava reālā dzīvē un tu pats esi savas veselības noteicējs un ej kopā ar klasi laukā, lai tu redzi, kā veselību var saglabāt. Mēs aizliegtu visu tos muļķīgos šovus, kuros ēd tārpus un nav nekāda komandas darba vai meklē līgavu vai dejo. Tagad modē ir pārbaudīt savu līgavu ejot pārgājienā, vai viņa izturēs šo pārbaudījumu. Diemžēl Latvijā  puse klases baidās saslimt un otra puse zvana mammai lai jau brauc pakaļ, jo tuvojas lietus mākonis. Mums vienmēr ir atrunas- nav drēbju, nav telts, bet visu nepieciešamo ir vairāk vērts iegādāties ģimenei nekā kārtējo prestižo auto. Zināmā mērā arī Rio olimpiāde parāda mūsu izglītības sistēmas mīnusus.  Jāmainās ir visai sabiedrībai, ne  tikai skolai. Un projekts ir lieliska vieta, kur sevi parādīt un citus apskatīt, nepadoties. Saprast, ka fiziskās aktivitātes, iešana,  skriešana dabā ir  kā meditācija – tu saplūsti kopā ar dabu un visu mūžu, aizverot acis tu atcerēsies to taku, pa kuru  tu gāji kopā ar ziemeļbriežiem, tu saproti, ka šīs sajūtas tev neviens dzīvē vairs neatņems. 1. Septembrī mēs atcerēsimies, kā mēs katru rītu sveicinājāmies- Moi, Sveiki, Hallo, Ahoi, Labas, Zdravo un tā mums pietrūks.

“Visa sākums ir vienmēr grūts, beigas ir vienmēr bēdīgas, jo jāsaka Goodbye, Houdoe, Heihei, Viso gero, Adijo, Na shledanou, Visu labu, bet tas, kas ir pa vidu – tas veido tavu dzīvi. Skolas klasei ne vienmēr ir četras sienas” – ar tādiem vārdiem mūs pavadīja somi.

Komentāri