Didzis Požarskis, 12.a klase. Pedagogs: Santa Krasovska

Ikviens cilvēks dzīvē vēlas sasniegt kādu mērķi. Kāds sniegsies pēc lieliem panākumiem, cits priecāsies un izbaudīs dzīvi pieticīgos apatākļos. Tomēr, lai arī kādi būtu šie mērķi, tie ir jāsasniedz, un  bez smaga darba nekas dzīvē uz priekšu neies.

Bet KĀ to sasniegt? AR KO lai sāk?

Tas ir pats svarīgākais un reizē grūtākais – izdomāt, kā sākt, saprast, ar ko gribi dzīvē nodarboties. Šī doma, manuprāt, pašlaik nomoka daudzus vidusskolēnus, jo drīz būs jādodas lielajā pasaulē. Protams, jārēķinās, ka visus mūs dzīve aizpūtīs katru savā virzienā, tomēr, es uzskatu – mēs ikviens varam kontrolēt savas vēja pūsmas virzienu un stiprumu. Nākotnes plāni ir jāizvērtē sīki un smalki, ņemot vērā visas nianses, jāaatzīst arī problēmas un misēkļi, kas var traucēt nākotnes plāniem vai pat sagraut  tos.  Jāapzinās savas stiprās un vājās puses, jāizsver plusi  un mīnusi. Tikai tad, pēc savu nākotnes iespēju pilnīgas izzināšanas, var spert pirmo mazo solīti pretī lielās pasaules iespējām.  Pēc manām domām, nedrīkst sevi arī pārvērtēt. Nevajag uzreiz censties iekarot virsotnes. Labāk droši uzkāpt vienā sīkā pauguriņā, tad pakāpties nākamajā, nekā krist lejā no stāvas klints, kuras apakšā nav nekā mīksta, kas spētu pasargāt.

Visiem zināmais Lielbritānījas premjerministrs Vinstons Čērčils teicis:

„Panākumi – tās ir spējas doties no vienas neveiksmes pie otras ar pieaugošu entuziasmu. ”

Gribas piekrist apgalvojumam, jo plašajā pasaulē patiesi pavisam maz cilvēku, kuri sasniedz pasaules virsotnes ar pirmo reizi. Pat tagadējie pasaules bagātākie un varenākie cilvēki ir cietuši neveiksmies savos pirmajos augsto ceļu mēģinājumos. Viņi tās dēvē par rūdījumu.

Otrs svarīgais ieteikums ir nekad nepadoties. Un šī apņemšanās jāatceras ikvienā dzīves notikumā, neskatoties ne uz ko. Bieži vien no cilvēkiem var dzirdēt atzinumu, ka viņi nonākuši strupceļā. Es uzskatu, ka bezizejas situāciju praktiski nav. Vienmēr ir izeja, kāds cits ceļš, pa kuru doties apkārt tam ceļa posmam, kurā valda neveiksmes un bēdas. Cita lieta, ka tas reizēm var nepatikt, būt smags un pat sāpīgs. Bet, ja tomēr nākas piedzīvot grūtus brīžus, ir jāsaņem visi spēki un jāpārvar tie. Nedrīkst apstāties, jo katra apstāšanās, dzīvei ritot uz priekšu, nav palikšana uz vietas, bet gan atslīdēšana atpakaļ.  Pēc grūtību pārvarēšanas var atkal turpināt tiekties uz mērķi ar lielāku vēlmi un apņemšanos nekā iepriekš.

Protams, neatsverama vērtība ceļā uz pasauli ir palīdzība no vistuvākajiem un uzticamākajiem cilvēkiem. Manuprāt, daudziem ļaudīm, gluži tāpat kā man, šīs personas ir vecāki. Nekas nespēj tā uzmundrināt kā mātes un tēva vārdi. Tos varētu salīdzināt ar kuģi plašajā okeānā – katrs pamundinājums un brīdis, kad tiek sniegts morāls atbalsts, ir kā vēja brāzma baltajās burās, kas liek buriniekam virzīties uz priekšu pārliecinošāk un šķelt draudīgos vilņus bez mazākās piepūles. Kas gan var būt vērtīgāks par dzīves pieredzējuša cilvēka padomu, kurš tiek dots nesavtīgi un ar lielu cerību nākotei? Ikvienam bērnam droši vien ir bijusi pieredze, kad tēvs vai māte gādīgi pamācījuši, kā izpildīt mājasdarbu, kā ātrāk un efektīgāk veikt kādu darbiņu. Tādus padomus viņi turpinās sniegt visu mūžu, arī tad, kad bērns būs kļuvis jau pieaudzis.

Bet galvenais ir godīgi ieskatīties sevī un padomāt, lai līdzekļi, ar kuriem centīsies sasniegt mērķus, pašam nes vislielāko gandarījumu. Darbs ir labi padarīts tikai tad, ja pašam par to ir prieks un tas spēj priecēt citus. Tikai tad varēs uzskatīt, ka ir sasniegtas savas un pasaules virsotnes.

Darot labu citiem, tiks atdarīts ar to pašu. Ceļā uz lielo pasauli jādodas tikai ar LABAJIEM mērķiem – sakopt tuvāku un plašāku vidi, uzlabot savu un apkārtējo dzīvi. Attīstot sevi, es attīstu savu dzimto zemi. Nekad, nekad neaizmirstiet –

„CEĻŠ UZ SEVI IR CEĻŠ ARĪ UZ PASAULI!”

(Konstantīns Raudive)