Autors: Līga Rubene, 7.b klase. Pedagogs: Daina Vancāne-Viļuma

Katru dienu nākas redzēt vecus, vientuļus cilvēkus, kurus dzīve nav lolojusi. Tieši šī iemesla dēļ Mētra dodas uz veco ļaužu pansionātu. Šajā tumšajā, drūmajā namā ir pilns ar jaukiem cilvēkiem, kuri nespēj šo īpašību izrādīt ārēji. Tieši pirms dienas uz pansionātu pārcēlies kāds klaidonis. Tagad viņu tā nevarētu nosaukt, jo ir pieklājīgi apģērbts un – pats svarīgākais – viņam ir jumts virs galvas. Ieraugot Mētru, vīrs rupjā, aizsmakušā balsī ierunājas: „Ko tu te meklē? Nāc smieties par veciem cilvēkiem? Domā mūsu dzīvēs jau nav gana daudz nelaimju?” Kāda sieviete ar sirmiem matiem, bet ar mīlestības pilnu smaidu aizstāv jauno meiteni: „Aloiz, nomierinies. Viņa gan jau negrib mūs apbēdināt.” Mētra steigšus ierunājas: „Protams, es tikai vēlos dzirdēt jūsu stāstus, kas mainītu manas domas par pasauli un tās vērtībām.”

 „Nu tad klausies!” noteica Aloizs. „Pati gribēji dzirdēt. Dzīve sākas strauji un neapzināti. Vecāki tevi atbalsta, un tu vari pilnvērtīgi attīstīties. Paiet gadi, un tavi vecāki nomirst. Tu paliec viens, un tava pieaugšana apstājas uz nezināmu laiku. Tev ir tikai padsmit gadu, un tev nav neviena, kam uzticēties. Pienāk īstais brīdis, un tev jādodas armijā. Tur tu nogalini pret savu gribu. Tu redzi ievainotus biedrus, bet tu viņus nevari glābt, jo pašam jāglābj sava āda. Tāpat ieroči, viss traumē tevi gan fiziski, gan morāli. Aizstāvot savu dzimteni, tu zaudē kreiso roku. Tu esi sakropļots un dažreiz vēlies – kaut būtu kritis karā. Mazi bērni, kuri nav pieredzējuši pat pusi no visām tavas dzīves šausmām, smejas par tevi. Tev neatliek nekas cits, kā kļūt par pameslu. Patiesībā tāds arī tu esi. Kabatā atrodi pēdējos grašus un uz skumjām sāc dzert. Tu nožēlo, ka nedibināji ģimeni, ka tev nav neviena dzimtas turpinātāja. Tu nožēlo, ka dzerot esi zaudējis jebkādus sakarus ar cilvēci. Tavas dzīves vientuļākie gadi aizrit vecas, pamestas mājas pagrabā. Pēkšņi noplukušo vietu, ko sauci par mājām, nojauc. Tev ir jāzemojas un jālūdz palīdzība svešiem cilvēkiem. Tad tu sāc dzīvot dzīvi, par kādu vienmēr esi sapņojis, un stāsti cilvēkiem savas dzīves saīsināto versiju, kurā trūkst pozitīvo emociju.” Mētra klusē un skatās Aloiza acīs ar cieņu. Pēc neliela klusuma vīrs saka: „Tu piedzimsti ģimenē, bet visu atlikušo dzīvi esi viens. Mētra, esi patstāvīga, netici nevienam. Nepieļauj manas kļūdas, un tu būsi laimīga.” Šo stāstu dzirdēja ne tikai Mētra, bet arī sieviete, vārdā Eiženija. Tā pati, kura  aizstāvēja meiteni no Aloiza jautājumiem. Viņa iesāka: „Tev dzīvē nav paveicies, Aloiz. Bet tu neesi vienīgais.” Aloizs šokēts iesaucas: „Nav paveicies? Kas tad tavā dzīvē ir bijis tāds, ka tu atļaujies tā teikt.” „Man bija laimīga ģimene,” teica Eiženija. „Es jau skolas gados atradu savu īsto un vienīgo. Mēs bijām nešķirami. Vecumam un izskatam nebija nekādas nozīmes. Viņš mīlēja mani, un es mīlēju viņu. Mēs apprecējāmies pret vecāku gribu, un ģimenes no mums atteicās. Jumta virs galvas nebija, bet tas netraucēja mūsu laimei. Ar grūtībām atradām darbu. Tad mēs kļuvām par vecākiem skaistam dēlam. Patiesībā – vīrs nekļuva. Pāris mēnešus pirms bērna dzimšanas viņš nomira. Viņu sadūra kāds piedzēries vīrietis. Pēdējā bērna gaidīšanas mēnesī apglabāt savu vīru bija nežēlīgi grūti. Dēlu audzināju viena. Tomēr apradu ar domu, ka dēls manu dzīvi uzlabos. Bet pats nepatīkamākais ir redzēt viņu bēdīgu. Visu mūžu atcerēšos, kā viņš dusmās uzkliedza: „Mammu, es esmu savādāks. Man nepatīk meitenes.” Tad mēs abi izplūdām asarās. Es raudāju, jo viņš raudāja. Mēs no sirds izrunājāmies, un viss likās kārtībā. Tomēr nākamajā dienā, ieejot viņa istabā, es ieraudzīju skatu, kas salauza manu sirdi uz visiem laikiem. Viņš bija pakāries un atstājis zīmīti: „Mammu, es tevi mīlu!” Es kritu panikā, spēka rīkot vēl vienas bēres man nebija. Tad es vērsos pēc palīdzības.” Aloizs klusām pārtrauca: „Es  ņemu savus vārdus atpakaļ. Ja tev ir grūti, neturpini, tādas sāpes lauž iekšēji.” Eiženija ar asarām acīs turpināja: „Aloiz, Mētra, klausieties! Pienāca bēru diena, un es vairs nebiju viena, izrādās, manam dēlam bija draugs, kurš atbalstīja mani. Kopā mēs pārdzīvojām milzīgas bēdas, bet, kad pēc mielasta man bija laiks doties mājās, tur es redzēju policistus. Viņi pienāca man klāt un sāka stāstīt par mana vīra Gvido nāvi. Viņi pēc 19 gadiem man pateica vīra slepkavas vārdu. Viņu sauca Aloizs Robežnieks.”

 Aloizs klusām nočukstēja: „Piedod… Es nesapratu, ko daru… Tieši šī iemesla dēļ pēc cietumsoda es mēģināju uzlabot savu dzīvi. Tici man, es to nožēloju.”

 „Es tev jau sen esmu piedevusi. Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Galvenais, ka tu apzinies savas kļūdas!” noteica Eiženija. Mētra dziļi ieskatījās abu acīs un pateica: „Jūs esat zaudējuši visu. Katrs savā veidā, bet jūsos ir palicis cilvēciskums, kā manī jau tagad trūkst.”