Ēriks Siliņš, 12.a klases absolvents; foto: A.Katajs-Paeglis

2017.gada 3.jūnijā norisinājās AUSV sešdesmitais 12.klašu izlaidums, kas tam piešķīra svinīgāku noskaņu. Šis izlaidums atšķīrās ne tikai ar apaļo skaitli, bet gan arī ar savādākiem vārdiem par šī gada divpadsmitajiem, kuru skaits šogad bija 15. Mūsu radošums parādījās gan žetonvakarā, gan pagājušo divpadsmito pēdējā zvanā, ieviešot tradīcijas, gan arī dažādos skolas pasākumos un konkursos. Atmosfēra izlaidumā arī bija cita, manuprāt, daudz mierīgāka un mīļāka, jo absolventu skaits nebija liels. Prieka asaras, smaidi, smiekli par dažādiem stāstiem padarīja to dienu ļoti īpašu. Lai šiem divpadsmitajiem – maniem klasesbiedriem un man – sapņi piepildās, spēka netrūkst, aug gribasspēks un neatlaidība! Foto galerija

Klases audzinātājas Silvijas Strautmanes uzruna (lasīt tālāk)

“Lai cik skolu un augstskolu izlaidumu katram dzīvē ir aiz muguras un lai cik vēl priekšā, katrs no tiem noslēdz kādu būtisku cilvēka dzīves posmu un iezīmē jaunu. Tas nozīmīgs gan audzēkņiem, gan skolotājiem, gan vecākiem.

Izlaidums ir zināma atvadīšanās no cilvēkiem, ar kuriem trīs, piecus, desmit vai pat vēl vairāk gadus diendienā bijām kopā un kurus diez vai tik drīz satiksim. Katrs cilvēks, kas bijis mūsu dzīvē ,vienmēr atstāj savu nospiedumu. Mēs sadarbojamies, sastrādājamies, konfliktējam un samierināmies, mēs pamācām un iemācāmies, mēs bagātinām viens otru gan ar pozitīvu, gan diemžēl dažreiz arī ar negatīvu pieredzi.

Mana 12.klase ir vēl līdz šim neredzētu īpašību kopums, klase  ar savu personību.: sirsnīgi, neatlaidīgi, talantīgi, radoši, dziedātāji, sportisti, brīvdomātāji un spītnieki ( labā nozīmē). Par mums var teikt tā:  ja mēs ko izdomājam, tad vienmēr to izdarām perfekti, savādāk nekā citi to darītu.”

Vēl šodien daudzi atceras pagājušā gada pēdējā zvana pasākumu 12. klasēm. Netika žēlota ne nauda, ne laiks, lai pārsteigtu divpadsmitos. Un tas arī izdevās. Viss, kas saistās ar ārpus mācību stundām, saistās ar prieku. Iepazinu jūs kā cilvēkus pavasara talkās, atbildīgos mazos darbiņus darot.  Atbildīgos brīžos  drosmīgus ( nodziedāt  uz skatuves pie mikrofona pašu sacerētu apsveikuma dziesmu “Divpadsmitie…” ne katrs varētu).

Vislielākā drosme bija vajadzīga žetona vakarā, kad  bija jāparāda, ko mēs varam. Izrādes scenārija ideja tapa jau ilgi pirms 12.klases. Katrs krāja mapītē idejas, dziesmas, vārdus…  Cik daudz drosmes vajadzēja atrast tiem, kuri nekad nav kāpuši uz skatuves! Atvars, Mārtiņš, Sandra – jūs pārspējāt sevi!  Es jūs iepazinu arī brīžos, kad tik ļoti bija vajadzīga jūsu atsaucība. Tā bija pārtikas un segu vākšanas akcija patversmes suņiem.   Iepazinu jūs kā īpaši talantīgus un gudrus cilvēkus ( Madara, Ramona, Laine un Inguna – iegūtas vietas olimpiādēs un zinātniskajos lasījumos valsts mērogā).   Skaistu mirkļu ir bijis daudz: nakšņošana klasē uz grīdas, kad katrs varēja izrunāties no sirds, kopā  skatīties šausmu filmas, spēlēt galda spēles, naktī aiziet līdz fizikas  kabinetam vecajā korpusā un mēģināt sastapt spoku. Neatkārtojamie   braucieni uz teātra izrādēm. Radās  tradīcija piestāt pēc teātra izrādes pie ēstuves un visiem kopīgi paēst tik ļoti neveselīgos burgerus. Ak šausmas, pat es tos ēdu! Patriotisko dziesmu konkurss, kurā mēs atšķīrāmies gan ar apģērbu, gan izpildījumu. Dažam no vērtēšanas komisijas  likās nepieņemama dziesma no Jāņa Streiča filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un uzvedums, kurā Ēriks uznesa kalnā Paulu. Vēl bija arī ierindas skates un sporta dienas, kurās katrs parādīja savu attieksmi pret klasi un skolu.

Domstarpības radās mācībās un neattaisnoto kavējumu dēļ.  Es varēju dusmoties, tēlot policistu, vagaru, lasīt morāli, taču tas līdzēja tikai uz mirkli.  Diemžēl klasē palika izturīgākie –  divpadsmit meitenes ar saviem “trijiem musketieriem”– Ēriku, Mārtiņu un Atvaru. Prieks par tiem, kuri mērķtiecīgi gāja uz rezultātu, to sasniedzot, sāpīgi par tiem, kuri nespēja rast sevī spēku pārvarēt slinkumu.  Esmu gandarīta, ka izturējām, radījām kopības sajūtu ikdienā un svētkos, mācījāmies viens no otra kļūdām, pieaugām, sapratām, kļuvām uz brīdi viens vesels. Man atmiņā vislabāk paliks tie mirkļi, kad bija laiks nerunāt par atzīmēm, uzvedību, skolas lietām, bet ļāvāmies cilvēcīgām sarunām, varējām dalīties iespaidos. Laba dzīves skola pa šo kopā pavadīto  laiku ir mums visiem, un tikai vēlāk mēs varēsim domāt, kā būtu, ja būtu…

Katram pumpuram ir vajadzīgs laiks, saule, gaiss un mitrums, lai uzziedētu un nestu sēklas. Tā arī mēs savas vēlmes ar varu nevaram īstenot. Neatlaidība un sīksta pacietība vainago darbu un palīdz arī mazā dārzā izaudzēt krāšņas rozes. Lai jums veicas!”