Santa Krasovska, latviešu valodas skolotāja

Piektdien, 20.februārī Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē notika Valodas dienu pasākums, jo 21.februārī ir Dzimtās valodas diena, bet 26.februārī – Eiropas valodu diena. Dzimtās valodas dienu pasaulē atzīmē jau 15 gadus, bet Latvijā tai veltītas aktivitātes notiek jau sesto gadu. Uz šo pasākumu tika aicināti Latviešu valodas aģentūras organizētā Aspazijas 150.jubilejai veltītā radošo darbu konkursa “Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā putekļiem apklāti” (Aspazija) laureāti.

Organizatori pastāstīja, ka šai konkursā piedalījās un savus literāros un vizuālos darbus iesūtīja vairāk nekā 400 skolēnu gan no Latvijas, gan diasporas (Brisele, Vašingtona, Štutgarte u.c.). Darbus vērtēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Unesco LNK, Rīgas Latviešu biedrības, Latviešu valodas aģentūras un Latvijas augstāko izglītības iestāžu pārstāvji.

Pirms apbalvošanas bija lieliska iespēja noklausīties spilgtākos fragmentus aktieru Karīnas Tatarinovas un Jāņa Kroņa lasījumā.
Apsveicam 9.a klases skolēnu Daini Dīnu Vītoliņu ar iegūto 1.vietu 5.-9.klašu grupā!

Lūk, Daiņa darbs:

Stāsts par kādiem veciem zābaciņiem, kuri stāv kaktā, manām nākotnes dienām nolikti.

Sveicināti, mani cienījamie lasītāji!

Jūs, iespējams, domājat, ka šis ir stāsts par zābakiem, kuri kādam bērnam stāv bēniņos, un par tiem viņš šobrīd vēlas pastāstīt. Tikai tāpēc, ka mazajam cilvēkam ir labi attīstīta fantāzija un paši zābaki četrus izmērus vēl par lielu! Ja jūs tādu stāstu gaidāt, tad labāk neturpieniet lasīt, jo tas tā NEBŪS!

Šis stāsts būs par MANIEM ZĀBAKIEM, kuri būs tikai un vienīgi MAN! Jā, varbūt tas tiešām izklausās savtīgi, bet tā tomēr nav!

          Lasiet, un JŪS sapratīsiet!

Šie zābaki stāvējuši manas mājas bēniņos nedaudz ar putekļiem apklāti, nedaudz ieplaisājuši un nedaudz iekaltuši vecā nēsātāja izmēros.

Tie tur gaidījuši dienas un naktis, nedēļu nedēļas, mēnešu mēnešus, visbeidzot gadu gadus. Līdz būs pienācis īstais brīdis, kuru tie tik ilgi un pacietīgi gaidījuši. Tā diena, kad MAN nāksies aut kājās šos zābakus, kurus MANS tēvs man sarūpējis. ES esmu mantinieks. Ne ierastais gatavo augļu ņēmējs, bet pienākumu un ikdienas gaitu turpinātājs.

Es stāstu par laiku, kad man būs jāņem šie darba groži savās rokās,  pašam jāizbauda sviedru sāļā garša mutē un to radītā sūrstoņa tulznu brūcēs.

          Katru vasaru man būs jāpārcieš mēnesis darba, sienu un skābsienu sarūpējot. Tad jāvēro debesis, esot gatavam doties labības pļaujā, tikko vējš nopūtīs no vārpām mitrumu. Jā,  jā, mēs visi zinām, ka mūsdienās to ir VIEGLĀK savākt nekā agrāk. Es būšu atklāts un jums piekritīšu. Bet pēcpusdienas karstajā svelmē vai pašā rīta agrumā, kad pat rasas lāsītes vēl nav zāli klājušas, ir jābūt uz lauka un jāstrādā! Nereti ārā ir silts vai karsts – plus divdesmit vai pat trīsdesmit pieci grādi pēc Celsija skalas. Traktora vai kombaina kabīnē vēl vairāk. Taču tā zāle ir jānopļauj un tie graudi  jānokuļ! Dažkārt arī tumsā laukā skan dūkoņa un ceļu rāda tehikas divas spožās acis.

Darbs ir DARBS, un neviens cits to nedarīs tā, kā MĒS paši. Jūs, iespējams, tagad nobijāties no grūtajiem vasaras darbiem lauksaimniecības jomā, bet tas nav tik traki, ja to darām paši SEV.

          Ir bijuši vājuma brīži, kad esmu domājis: „Vai man to vajag? Vai  es to gribu (vēlos)?”          

          Bijušas sniegotas ziemas, kad jātīra aizpūstais ceļš, lai pienvedēja kungs tiek pēc produkta, kuru Jūs visi pēc tam varat nopirkt veikalā. Un lopiņi jābaro katru RĪTU, katru VAKARU, katru PUSDIENSLAIKU, katru NEDĒĻU, katru MĒNESI… tā visu nepārtrauktu gadu.

          Jums VARBŪT  likās, ka tas, ko es stāstu, ir diezgan pārspīlēti vai arī pavisam aplami? Bet NĒ, tā ir patiesība.

Ja esi zemnieks, kuram patīk rūpēties par savu ZEMI, kurš gatavs mīlēt, darīt un izbaudīt katru DARBU, tad spēj arī pasmieties par grūtībām, nelaimēm.., tad rosies!

          ES uzkatu, ka tāds esmu. Gatavs turpināt tēva iesākto. Šī ir un būs mana vieta. Tā radīta MAN. Tāpēc vecie zābaciņi stāv un gaida MANI – mani vienīgo!

          Tie var būt noputējuši un laika gaitā pažobelē  iekrauti,  cik vien dziļi iespējams, bet es iešu viņiem pakaļ. Kaut vai man būs jāpārcilā mantu kalni un jāpārkāpj visdažādāko lietu barikādes!

Un JŪS? Vai jums arī ir tādi zābaki, kuri ierakti kādā bēniņu kaktā zem kastēm un grēdām? Ja ir, vai JŪS esat gatavi iet tiem pakaļ? Varbūt jums vēl jāpaaugas un jānobriest augumā vai garā?

Notrausīsim putekļus, nospodrināsim tēvu zābakus un ausim kājās! Lai skan solis, kad SAVĀ zemē, savā saimniecībā iesim senču iemītās takas, dodoties ikdienas gaitās un darbos!

Es gribu būt SAIMNIEKS savā zemē.