Direktores sleja
Atkal jau sniegs manās pēdās krīt,
sniegpārslās prieks lejup krīt ik brīd’.
Mirdzošā nakts zemi klāj,
debesīs mēness spīd kā sirds.
(G. Račs)
Decembris vienmēr ienāk klusi — ar īsām dienām, sveču gaismu Adventa vainagā un māju logos, ar sajūtu, ka laiks uz brīdi palēninās. Tas ir mēnesis, kurā steiga vēl nepazūd, bet svētku rosībai līdzās parādās vēlme apstāties, atskatīties un saklausīt citam citu. Decembris mums atgādina: gads tuvojas noslēgumam, un tas ir brīdis, kad svarīgais kļūst skaidrāks par skaļo.
Ziemassvētki nav tikai datums kalendārā vai dāvanu maisiņi zem eglītes. Tie katru gadu atnāk ar klusumu, ko nevar nopirkt vai ieplānot. Tie ir par gaismu tumsā — gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Par kopā būšanu, piedošanu un spēju atvērt sirdi, pat ja aizvadītais gads nav bijis viegls. Šajos svētkos vislielākā vērtība bieži izrādās nevis tas, ko saņemam, bet tas, ko spējam dot: uzmanību, laiku, labu vārdu. Tās ir vērtības, kas dzīvo sarunās pie galda, bērnu smieklos un klusā pateicībā par to, kas mums dots.
Savukārt Jaunais gads vienmēr atnāk ar cerību — ar ticību, ka varam sākt no jauna, pat ja līdzi nesam nogurumu vai vilšanos. Tas nav tukšs solījums, bet iespēja būt godīgākiem pret sevi, iecietīgākiem pret citiem un drosmīgākiem savos sapņos. Jaunais gads nes jautājumu: kādu pasauli mēs gribam veidot katrs ar saviem ikdienas lēmumiem?
Šajā laikā vēlam sev un cits citam mieru — mieru domās, mājās un sabiedrībā. Lai Ziemassvētku gaisma nepazūd līdz ar svētku rotājumu noņemšanu, bet paliek mūsos arī ikdienā. Lai aizejošais gads kaldina ne tikai jaunus plānus, bet arī spēju novērtēt to, kas mums jau ir. Lai Jaunais gads ienāk nevis ar skaļiem solījumiem, bet ar klusu pārliecību, ka labestība joprojām ir spēks, kas pasauli dara gaišāku.
Priecīgus Ziemassvētkus un cerību pilnu Jauno gadu!
Jūsu direktore Ieviņa Piļka
