Ērika Vaira Leopolde, 11.b klase

11. maija rītā 11.ab klases savas klases audzinātājas un sociālā pedagoga vadībā devās uz Rīgu, lai „Latvijas skolas somas” ietvaros apmeklētu un iepazītu divas ievērojamas iestādes, kuras cilvēku bagātina, izglīto, pilnveido. Vispirms mēs apmeklējām Latvijas Nacionālo bibliotēku. Latvijas Nacionālās bibliotēkas pamatuzdevums ir nacionālās literatūras krājuma veidošana, mūžīga glabāšana un tā ilglaicīgas pieejamības nodrošināšana. LNB glabājas vairāk kā 4 miljonu vienību lielais krājums, t.s. gan retas grāmatas, rokraksti,  kolekcijas, mākslas darbi, mūzikas ieraksti un nošu pieraksti, attēli, kartes, sīkspiedes darbi u.c.

Svarīgi mums visiem bija apmeklēt Imanta Ziedoņa zāli, kurā tajā laikā notika mēģinājums, tāpēc jautājumus uzdevām ārpus  zāles. Tālāk devāmies pa  stāviem, kurus vieno dāvinājumu- grāmatu siena. Bija  interesanti apskatīt Latvijas lielāko grāmatu, jo tikko bijām Lietuvā un varējām pat pāršķirt  lietuviešu lielākās grāmatas lappuses. Katram svarīgi bija tuvumā apskatīt Dainu skapi, jā, no vienkāršā Barons veidojis  latviešu tautas lielāko bagātību – tautasdziesmu kopumu. Radās priekšstats par daudzo zāļu apmeklēšanas principiem, par  piesaistošo materiālu, par retumiem un unikāliem  rokrakstiem.

Nākošais mūsu objekts – Latvijas Valsts Vēstures arhīvs. Latvijas Valsts vēstures arhīvs ir Latvijas Nacionālā arhīva struktūrvienība, kurā uzkrāti vairāk  nekā seši miljoni dokumentāro liecību par vēsturiskajiem notikumiem, politiskajiem procesiem, ekonomisko, sociālo un kultūras dzīvi Latvijas teritorijā laikposmā no 1220. līdz 1945. gadam. Arhīva darbinieki vispirms iepazīstināja ar jaunāko arhīvā – izstādi par Kurzemes – Zemgales hercogisti. Izstādes ietvaros varēja apskatīt pirmo Tobago salas karti, kuru bija zīmējuši latvieši un kuru pavisam nejauši atrada arhīva darbinieki kādā grāmatā starp salīmētām lapām. Arī tā tiek atrasti vēsturiskie materiāli jeb liecības. Tālāk vēl interesantākas lietas – mūs ieveda arhīva glabātuvēs – tur katrs pēc dokumentu mapju muguriņām centās atrast savu vai savu radinieku dzimtās vietas nosaukumu. Mapes sarindotas vairākos stāvos augstos skapjos, kā teica arhīva darbinieks, daudzas ir bieži pieprasītas, bet ir arī tādas, kuras  nekad nav pieprasītas. Vēl nokļuvām arhīva retumu nodaļā, kur iepazinām, kā senos laikos apzīmogoja dokumentus, kā veidoja šos dokumentus kā mākslas darbus, kā zīmogi bija dažādās krāsās. Te nu bija jāaizdomājas, jo izrādās, ka arhīvā trūkst darbinieku, kuri varētu veidot  izstādes un  sakārtot grāmatas  par  īpašiem retumiem, ar kuriem  iepazīstinātu cilvēkus.

Tāda garīgi bagāta diena. Bibliotēku mēs apmeklēsim vēl, bet arhīvs būs tā vieta, kuru ne tikai apmeklēsim, bet tajā strādāsim, lai  kaut ko vairāk uzzinātu par savām dzimtām, dzimtu vēsturi, savu tuvinieku dzīvēm.