Pavasaris bērnībā.  Es te biju pilnīgi viens, tikai zāles zaļums mani apņēma kā mīkstām rokām…

… es ieeju dārzā, apkārt man lido taureņi, griezdamies savā dejā, viņu spārni zaigo saules gaismā, bet viņi nemana, ka debesis pārvēršas par tumšu jo tumšu spoguli, kas reizē rāda patiesību, bet reizē māna. Varbūt ar vienu acs katiņu tauriņi to redz, varbūt ar mazo snuķīti to sajūt, bet viņi par to neuztraucas, jo tareņiem svarīgs ir šis mirklis.

Kas mums ir mirklis, vai bērnībā izbaudījām tā burvību? Manuprāt, taureņi ir vieni no pavasara vēstnešiem, jo tieši viņi vēlas dabu iekrāsot košāku, bet vai viņi vieni to var paveikt? Mazs zēns pamana taureņu skaustumu un steidz mājas pēc otas, lai arī viņš šo pasauli var padarīt krāsām bagatāku, tikai viņa krāsu palete ir krāsas un otas, arī  viņa rakstītais vārds, kas ir sasniedzis arī mūsu paaudzi pēc simts gadiem. Un pēc viņa rakstītā vārda mēs saprotam zēna izjūtas un pasaules uztveri pirms simts gadiem. Mūsdienās izjūtas nav mainījušās, bet vēlme, kā to uztvert- gan.

Šis zēns ir Jānis Jaunsudrabiņš, kurš ir sarakstījis – Balto grāmatu, tajā paužot savas izjūtas, emocijas, tā laika darbus un nedarbus. Lasot šo grāmatu, mani uzrunāja Jaunsudrabiņa daiļrade un tēlainā valoda, kas man ļāva ienākt Jāna bērnības atmiņu virpulī.

Visvairāk iedziļinājos vienā no grāmatas stāstiem –„Pavasaris”, jo rakstnieka izjustās emocijas man likās tuvas, līdzīgi kā viņam, pavasara atnākšanas brīnums mani katru reizi pārsteidz nesagatavotu. Jau izejot ārā, sejā sajūtu silta vēja dvašu, dzirdu putnu balsis, kas šķiet pa ziemu bija pieklusušas – es saprotu,  klāt ir pavasaris, kas mani atkal ar savu skaistumu ir gatavs pārsteigt. Man patīk staigāt pa plašajiem laukiem, kurus vēl klāj pēdējais, pelēkais, irdenais sniegs, es sajūtu zemes īpašo smaržu, tā var smaržot zeme, kas gatavojas atdot visus savus spēkus  jaunajai, zaļajai dzīvībai. Un jau pēc pāris dienām, ieraugot pirmos uzplaukušos sniegpulkstenīšus  , mana sirds līksmo no prieka un saviļņojuma, jo nekad zaļā krāsa nav tik koša un svaiga, un daudzkrāsaina kā pirmajos koku  pumpuros  un lapās. Un gājputnu klaigas debesīs un spārnu švīkoņa, kā tālu tuvinieku atgriešanās mājās.

Un es dzirdu, kā pavasaris mani uzrunā:” Vai tev prieks, mans bērns?”