Kluss, kluss vakars, es eju pa ielu. Ceļu izgaismo tikai dažas laternas, kuru gaisma ar katru manu soli paliek aizvien blāvāka un blāvāka, līdz caur tumšiem miglas vāliem es pamanu cilvēku, viņš stalti nāk man tuvāk. Kad dūmakā tītais tēls iet, pazūd migla, mēness, zvaigznes… Šķiet, es pati uz mirkli pazūdu. Viņš uzlūko mani, atklājot savu seju… Tas ir neticami, tas ir brīnums, manā priekšā stāv pulkvedis Oskars Kalpaks. Viņš sniedz man roku, aicinot doties līdzi…

Kad attopos, abi esam kādā mājā, apkārt rosās cilvēki, kuri uztraukušies, kaut ko gaida. Bet ko viņi gaida? Atbildi zina tikai Oskars. Es pagriežos, lai pulkvedim ko pajautātu, bet tikpat ātri aizmirstu savu sakākmo, jo pie sienas pamanu kalendāru, kas vēstī, ka ir 1882. gads. Tikai tagad pamanu, ka Kalpakam acīs  sariešas asaras, tās tek pār viņa raupjo ādu, pār lūpām, kuras klusām čukst: „Es esmu mājās! Es vienmēr esmu bijis mājās!” No blakus istabas atskan maza bērna kliedziens. Saprotu, ka ir 1882.gada 6.janvāris, diena, kad Kalpaku ģimenē piedzima puika Oskars. Šajā mirklī neviens nenojauta, nezināja, ka Kalpaku ģimenē augs nākamais pulkvedis, pulkvedis Oskars Kalpaks.

Negaidīts vēja brāziens nodzēš sveces, un mēs esam tumšā telpā, kurā ir tikai veca piezīmju burtnīca. Es to paņemu un atveru, pirmajā lapā uzrakstītie vārdi mani pārsteidz, un es saprotu, ka tā ir Oskara Kalapka dienasgrāmata, kura sākta laikā, kad viņš ir desmit gadu vecs, mācās Visagala pagastskolā. Tālākie pieraksti ir par vēlāku laiku Lubānas ministrijas skolā. Vai jums ir gadījies lasīt tādu darbu, lai sevi izjustu 19. gs. beigās? Man ir, un lasāmais –Oskara Kalpaka dienasgrāmata.

Es parasti uzturējos pie krāsns, jo biju kautrīga, bet Kalpaku visi pamana uzreiz – stalts puisis, lepni soļo pa gaiteni.  Jāpaspēj aiziet līdz klases telpai, kur pie sienas ir pasaules karte. Oskars ta dara vienmēr, jo ir apzinīgs, erudīts un muzikāls. Ne velti agrajās ticības mācības stundās viņš ir tas, kas uz vijoles izpilda mācītāja dotās melodijas.

Mums abiem tālāk nav pa ceļam – viņš dodas uz Irkutusku, bet es uz Skrīveriem, kur pie saviem vecākiem „Līču” mājās ir atbraukuši abi Zemitānu dēli, viņi stāsta, stāsta … Stāstā piemin lielisku karavadoni Oskaru Kalpaku, kurš ved savus kareivjus tādās kaujās, lai mūsu Latvija būtu brīva!

Jā, jāapbrīno tā laika sakarnieki un ziņotāji, jo mobilo ierīču nebija, visgājēju amfībiju nebija, bet… Bija mīlestība pret savu Tēvzemi, brīvības alkas un cīņasspars! Katrā Oskara Kalpaka vadītajā vīrā mita dzīvotgriba bez kungiem brīvā Latvijā, pasaules skaistākajā un Dieva mīlētākajā zemē.

Latvijai kā valstij ir trīs mēneši… savu brīvības cīnītāju Oskaru Kalpaku tā zaudēja 1919. gada 6. martā.

Atdodot Kalpaku zemes mātei, karavīri solīja sev un Latvijai nest savās sirdīs un dvēselēs Oskara Kalpaka piemiņu, cēlo Latvijas vārdu un latviešu karavīru drosmi un cīņassparu.

Klusi, smeldzīgi skan vijole, Oskara Kalpaka vijole. Kāpēc man tik ļoti sāp? Es esmu maza meitene, es neesmu piedzīvojusi ne karu, ne Brīvības cīņas, bet esmu klausījusies , kā vecaistēvs  stāstīja, kādi bija Latvijas aizstāvji- pārliecināti par sevi, par savu zemi, ar Oskara Kalpaka domu- Latviju latviešiem! – un sava tēta stāstīto par Barikāžu laiku. Ideja viena, paaudze cita, arī cīņas metodes citas, bet aizstāvji savā pārliecībā tādi paši- nelokāmi, pārliecināti par sevi, par savu zemi, par sava komandiera ideju pareizību.

Kāds turpina  Oskara Kalpaka vijoles smeldzīgo dziesmu…