„Čau, vecmamm!” Anna, ienākot priekšnamā, jautri uzsauca vecmammai. „Mmm… Kā te smaržo!”
„Sveika, meitiņ! Es jau tevi gaidīju! Re, re, tavas mīļākās pankūciņas!”
„Vecmāmiņ, tu esi zelts,”Anna sirsnīgi noskūpstīja vecmammu uz vaiga.
„Nu, nāc, nāc, bērns! Kā skolā gāja?” uzlūkodama Annu, vecmamma mīļi noprasīja.
„Nu… normāli… Ai, iedomājies, kādi tie skolotāji spēj būt, viss prieks par šo nedēļas nogali šeit pie tevis sabojāts!” Anna pukodamās sacīja.

„Nebozies kā tāds zvirbulis, Anniņ,” vecmamma labsirdīgi nosmējās, „labāk stāsti!”
Anna jau nedaudz labākā garastāvoklī turpināja: „Mums uz pirmdienu ir jāuzraksta kāds rakstu darbs par Oskaru Kalpaku, kāpēc man kaut kas tāds ir jāzina?”
„Anna, nu gan tu mani sadusmoji, cilvēki, kuriem mums ir jāpateicas par to, ka mēs šeit sēžam un varam sarunāties tīrā latviešu valodā, bija arī Oskars Kalpaks, viņš ir jāciena un jāgodā,” vecmamma piktojās, „nāc, es tev ko parādīšu!”
Abas piecēlās no virtuves galda un aizgāja uz vecmammas istabu, viņa noņēma sev no kakla sirds formas kulonu un to atvēra, tur nestāvēja bildīte, bet gan atslēdziņa, to paņēmusi, vecmamma atslēdza skapīti savā istabā.  Anna tajā ielūkojās ar ziņkāri, neizdvešot ne skaņas. Skapītī atradās dažādi fotoalbumi un pāris grāmatas, dokumentu mapes, vēstuļu saiņi un rotas lietu lādīte, bet apakšējā plaukta attālākajā nostūrī gulēja koka kastīte, uz kuras bija izgrebts Austras koks. Vecmamma to izņēma un ar roku notrauca no tās putekļus. Kastīte ar klusu skaņu atvērās. Tajā atradās salocīts, kožu saēsts, nedaudz iedzeltējis Latvijas karogs,- kas atlocīts  būtu bijis  Annas lielumā,- kastītes dibenā zem karoga bija bilde, kurā bija redzami  vīri armijas  formās. Vecmamma saudzīgi atritināja karogu un noguldīja gultā, paņēma rokās bildi un teica: „Anna, nu tu jau esi liela un tas tev ir jāzina, lai glabātu to nākamajām paaudzēm. Redzi, šo karogu izadīja mana vecvecmamma, pēc viņas nāves to saņēma mana vecmamma, tad mana mamma, visbeidzot tas  nonāca manā īpašumā, un ceru, ka vēlāk arī tavā. Tas ir slēpts no citu acīm laikos, kad glabāt Latvijas karogu bija noziegums, un tomēr tas vēl arvien ir šajā ozolkoka lādītē,” vecmamma noteica un turpināja,”bet šoreiz stāsts nav par to. Lai saprotamāk tev to pastāstītu, es sākšu ar fotogrāfiju. Šie kungi, kuri  redzami fotogrāfijā, ir latviešu strēlnieku bataljona kareivji. Šis ir pulka komandieris Oskars Kalpaks, bet tas ir mans vecvectēvs, kuram par godu vecvecmamma noadīja šo karogu, jo viņš mājās nepārnāca, bet abu un arī daudzu citu sapnis un cerība par Latviju vēl netika izsapņots. Turpretim Oskars Kalpaks piedalījās Pirmajā Pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās. Bērnībā pulkvedis apguva vijoļspēli, kas viņam padevās un patika, iespējams, ja nebūtu jāpiedalās karā, viņš labprāt spēlētu vijoli. Bet viņš Krievijas impērijas karaspēka sastāvā gāja aizstāvēt savu un daudzu citu cilvēku sapni par brīvu Latviju. Tajā brīdī šo sapni atņemt vēlējās Vācijas karaspēks, taču Tēvzemes mīlestība izrādījās stiprāka un Latvija toreiz par spīti visam tapa. Lielai daļai karotāju un pārējo cilvēku cerība bija zudusi, cīņas ilga gandrīz divus gadus, tāpēc ir skaidrs, ka lielu daļu cilvēku šī cerība pameta, bet, par laimi, bija pulkvedis Oskars Kalpaks, kurš  savus karotājus spēja uzmundrināt grūtajos brīžos un atkal ikkatra cīnītāja sirdī aizdegt sarkanbaltsarkano cerību sveci. Iedomājies, kas būtu, ja toreiz Latvija nebūtu dibināta, tad pēc Padomju savienības krišanas mēs būtu palikuši Krievijas sastāvā. Un tagad atceries tos vīrus, kuri  jebkad ir cīnījušies par brīvu Latviju, lai viņu bērnu bērniem būtu labi. Toreiz karotājiem bija jāpiedzīvo sāpes, aukstums, netīrība, izsalkums, bailes, bet tomēr visā melnajā mākonī spīdēja kāds cerību saules stars, to bija grūti pamanīt, par laimi, tas tika pamanīts, Latvija tika uzcelta kā Gaismas pils, tā tapa caur dubļiem un aukstumu, bailēm un neziņu, sāpēm un asinīm. Lielai daļai cilvēku tas prasīja dzīvību, arī mūsu varonim Oskaram Kalpakam dzīvi nācās beigt kara laukā, bet, iespējams, kad dzima Latvija, šim varonim debesīs tika dāvāta zvaigzne par godu tām sāpēm un neatlaidībai, iecerei, kuru vēlējās piepildīt par varītēm, pat nebaidoties no nāves. Taču es neuzskatu, ka Oskars Kalpaks ir miris, viņš dzīvos tik ilgi, cik Latvija būs dzīva, cerams- mūžīgi…” vecmamma nobeidza savu stāstījumu. Anna, kas visu stāstījuma laiku nebija bildusi ne vārda, beidzot ierunājās: „Ak, es par to nekad tā nebiju iedomājusies. Manās acīs šim goda vīram tagad būs ļoti liela cieņa, jo es mīlu Latviju, Latvija ir mana dzīve!”
Tajā nedēļā Anna ar saviem draugiem  aizgāja 11.Novembra krastmalā, iededza svecīti  kā cieņas apliecinājumu Oskaram Kalpakam. Pie mūra viņa juta ļoti divējādas sajūtas – nāvi, sāpes, bailes, taču visam tam pāri uzvaru, mīlestību, drošību, viņa juta, ka šajā novembra melnumā, kuru izgaismoja tūkstošiem sveču gaismiņu, starp šiem patriotiski noskaņotajiem cilvēkiem pastaigājas kas īpašs, ko ne katrs var ieraudzīt un sajust, viņš  ar vijoli rokā, no tās skan dziesma- cēla, pacilājoša un priecīga- tajā brīdī. Šis īpašais cilvēks Oskars Kalpaks dzīvos vienmēr kopā ar savu un mūsu Latviju. Viņš pieies pie katra mūsu tautieša, uzliks smago, silto roku uz pleca un  iedos drošības sajūtu, to cerību, to pašu, ko dāvāja saviem kareivjiem tajā liktenīgajā divu gadu cīņā, kas bija par savu un mūsu eksistenci.