A.Burkas (8.b klase) konkursa darbs “Oskars Kalpaks – cilvēks leģenda”

2014. gada 25. Marts

Kā rodas cilvēki – leģendas? Ļoti vienkārši un  reizē sarežģīti. Viņi  ar visu sirdi un dvēseli mīlējuši savu zemi, pašaizliedzīgi darot to, kas Dzimtenei vēsturiskajos brīžos visvairāk ir vajadzīgs. Un šī spēja Tēvzemes mīlestību nostādīt pāri savam personīgajam komfortam visos laikos ir izpelnījusies cieņu – vienīgo atzinību, kas nav pērkama ne par kādu naudu.

1.pasaules karam beidzoties un trim varenajām impērijām sabrūkot, pienāca brīdis, kad latvieši beidzot  varēja īstenot savu sapni par neatkarīgu valsti. 1918.gada 18.novembrī, neskatoties uz to, ka Latvija vēl bija pilna ar vāciešiem, drosmīgie ļaudis no Demokrātiskā bloka un Nacionālās padomes proklamēja Latvijas valsti. No sarkanbaltsarkaniem karogiem rotātās Nacionālā teātra  skatuves atskanēja Pagaidu valdības vadītāja Kārļa Ulmaņa aicinājums Latvijas pilsoņiem atbalstīt Pagaidu valdību tik grūtajā un atbildīgajā valsts veidošanas darbā:

“Grūtums lai neatbaida!.. Šai brīdī atcerēsimies, ka ilgiem gadiem daudzi mūsu tautas locekļi lolojuši šo mūsu cerību, jau agrāk klusībā vai atklāti strādājuši priekš viņas un nesuši domu par brīvo Latviju savās sirdīs. Ar pateicību mums jāpiemin tie, kas centušies turēt tautas garu možu šai virzienā un nesuši brīvai Latvijai vislielāko upuri – savu dzīvību.

Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi!.. Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.”

Jaunās valdības stāvoklis patiešām bija ļoti grūts. Tai nebija ne teritorijas, ne līdzekļu, ne armijas. Aizsardzības ministrs Jānis Zālītis armijas organizēšanu sāka ar trīs rotu – Virsnieku,  Studentu, kā arī Instruktoru rotas – veidošanu. Karavīriem bja vajadzīga militāra un morāla autoritāte. Apmēram 300 vīru lielā sastāva komandēšanu ministrs uzticēja 1.pasaules kara frontēs rūdītajam, ar sešiem ordeņiem un ar pašu augstāko varonības zīmi – Sv. Jura ordeni un zobenu apbalvotajam pulkvedim Oskaram Kalpakam, dodot uzdevumu nodrošināt Ulmaņa Pagaidu valdības aizmuguri un turpināt nacionālo bruņoto spēku veidošanu. 1919.gada 5.janvārī Mītavā (mūsd. Jelgava) no nelielajām nedezertējušo latviešu tautības zemessargu vienībām O.Kalpaks izveidoja Latviešu  atsevišķo bataljonu, kurā iestājās vairāk nekā 3000 vīru.

Rādot personīgu laba karavīra piemēru, viņš vistiešākajā veidā veicināja nacionāli noskaņotas, disciplinētas Latvijas armijas vienības  izveidošanu, kura agrāk nekā vairums jaundibinātās valsts iedzīvotāju saprata, ka Pētera Stučkas valdības politika neatbilst latviešu tautas interesēm. 1919.gada 16.janvārī izdevās sakaut lielinieku karaspēku pie Lielauces, 29.janvārī viņi  atbrīvoja Skrundu. Latviešu pašapziņa cēlās. Diemžēl vēstures kalendāra 6.marta lappusē ierakstīts bēdīgs „pārpratums” – kaujas laukā pie Airītēm sīvā apšaudē starp pašiem sabiedrotajiem, vācu un latviešu daļām, Oskars Kalpaks tika nāvīgi ievainots un gāja bojā. Pastāv pat versija, ka šis „pārpratums” patiesībā esot bijusi iepriekš plānota bataljona vadības iznīcināšana.

Par zaudējuma nozīmīgumu liecināja valstī izsludinātās divu nedēļu sēras… Tām kā turpinājums tika atstātas arī redzamas pēdas – pulkvedim pēc nāves piešķīra viņa pēdējo ordeni – Lāčplēša kara ordeņa I pakāpes pirmo eksemplāru – Latvijas brīvības cīņu visaugstāko apbalvojumu. Eduards Virza varoņiem veltīja dzejoli „Pulkveža atgriešanās’’, Kara ministrija O.Kalpaka nāves vietā, Skrundas lielceļa malā, Rudbāržos ierīkoja piemiņas muzeju, bet Meirānu Visagala kapos O.Kalpakam tika uzstādīts tēlnieka Kārļa Zāles veidots piemineklis.

Tikai 37 gadus ilgs mūžs… Un nu jau 95 gadus O.Kalpaka vārds mums simbolizē drosmi, prasmi un milzīgu vēlēšanos, pārvarot visas grūtības, sasniegt to, kas iecerēts, ticībā sēts.

Jā, tas ir vispārzināms un neapstrīdams fakts, ka toreiz jaunā  valsts dzima un veidojās ļoti grūtos apstākļos, bet vai šodien mums ir viegli? Vārdos runājam par to, ka krīze ir beigusies, bet īstenībā cilvēki nabadzībā un grūtsirdībā grimst arvien dziļāk. Atmodas laika patosa pilnie vārdi „Kaut pastalās, bet brīvi!” šodien skan ar ļoti rūgtu piegaršu. Vajag arvien vairāk spēka, pašaizliedzības, arvien grūtāk saglabāt ticību nākotnei.

Pulkvedis Kalpaks saviem karavīriem pavēlēja saudzīgi izturēties pret mierīgajiem iedzīvotājiem, bet vai mūsdienu valdošās instances izturas saudzīgi pret ražotāju, zinātnieku, darba cilvēku? Pret mazu bērnu, studentu un pensionāru?

Toreiz pirmām kārtām vajadzēja prasmīgu karavīru, lai izšķirtu jautājumu – būt vai nebūt Latvijai. Šodien esam atgriezušies un iestrēguši otrajā posmā, kad vajadzīgi ekonomiski izglītoti, tautas vajadzības saprotoši cilvēki, kuri veidotu jaunus uzņēmumus, radītu darbavietas un ražotu augstas kvalitātes produkciju. Tas būtu cēli, ja šie cilvēki spētu darboties bez meliem, bez viltus solījumiem, strādātu ar tīru sirdsapziņu. Ar savu piemēru vislabāk atjaunot ticību veiksmei, panākumiem. Jāveido disciplinēta darba armija tāpat, kā to savulaik aizsardzības jomā darīja Oskars Kalpaks. Latvietis vienmēr ir pratis strādāt un pratīs arī turpmāk, tikai jānovāc viņa ceļā esošie šķēršļi – nepamatoti augstie nodokļi, birokrātiskie papīru plūdi un banku alkatība.

Ir vieglāk neiet, nedarīt, aizbēgt, aizbraukt,  sameklēt siltu paspārni ar domu: ”Ko nu es?… mūsu ir tik maz…” Kalpakam tas liktos cilvēka necienīgi – latvieša necienīgi. Viņa drosme, uzņēmība un milzīgā ticība spējai pārvarēt visas grūtības aicina sasniegt to, ko esam iecerējuši katrs atsevišķi un visa valsts kopā. Jā, mēs katrs esam tikai mazs smilšu graudiņš pasaules okeānā, bet tieši šie neskaitāmie mazie dzintarainie graudiņi veido un saglabā zemi, ko sauc par Latviju. Ir laiks atcerēties Raiņa vārdus:

„Tas spēks, ko neredz pilienā, top liels un stiprs kopumā!”

Diemžēl ne vienmēr protam izdarīt to, ko vajag, tad, kad vajag, mērķtiecīgi un profesionāli.

Vērojot mūsdienu situāciju, O.Kalpaks brīnītos par to, cik maz izdomas un pienākuma apziņas ir mūsu valdības vīriem. Kā pietrūkst tāda harizmātiska vadoņa kā viņš, kurš mācītu nekrist izmisumā, bet meklēt iespējas stāvokļa uzlabošanai! Vai vēl ceram atrast tautā drosmīgus cilvēkus, kam svarīgāks par partiju ķildām, amatiem un bagātību ir Latvijas un latviešu tautas liktenis?

Latvijas zeme vienmēr ir spējusi pabarot savu tautu, tai jādod iespēja to darīt arī šodien. Latvijas jaunekļi, tāpat kā Oskars Kalpaks, vienmēr ir tiekušies pēc izglītības. Valdībai jāgādā, lai viņi varētu šo izglītību iegūt. Šobrīd nav kara laiks, no pretējām pozīcijām nesvilpj ienaidnieka lodes… bet tautai, tāpat kā savulaik Kalpaka vīriem, jāsaņem drosme nostāties gan pret austrumiem, gan rietumiem un panākt, lai latvietis galvenokārt ražotu, nevis tirgotos, lai Latvijas laukos atkal viļņotu rudzu druvas, nevis krūmāji un usnes, lai latviešu bērni varētu mācīties arī tad, ja vecākiem nav sevišķi lielu ienākumu, lai mēs ikviens dzertu Latvijas brūnaļu pienu, bet spēku smeltos dabīgi smaržīgā rudzu maizes riecienā.

 

Komentāri