Nereti prātoju par dzīvi un aizdomājos, kas mēs būtu bez saviem vectēviem un vecmāmiņām? Vai bieži pasakām viņiem: ”Paldies!” par audzināšanu, pirmo prasmju ierādīšanu, izziņas kāres radīšanu un savas dzīves gudrības nesavtīgu nodošanu? Vai, pieminot senčus, atceramies, ka viņi, dzīvojot ikdienā, domāja par nākotni, respektīvi, izcīnīja un iekopa “savu kaktiņu un stūrīti zemes”, rūpējoties par mums – nākamajām paaudzēm? Te man prātā nāk reiz vēstures stundā lasītas K.Skalbes rindas: “Lai skalda latviešus, kā grib, mēs gribam redzēt viņus kā vienotu tautu. Tauta ir valsts. No šķiru skabargām mums jātop par apvienotu tautu, par valsti. Ja mēs to nepratīsim, mūsu tauta arī vēl priekš nākošiem gadu desmitiem stāvēs saliekta un nopostīta, kā koks bez galotnes.”¹ Šie vārdi bija domāti 20.gadsimtam, taču, manuprāt, ir attiecināmi arī uz tagadējiem laikiem un, iespējams, pat uz Latvijas nākotni.

Mūsu neatkarīgā un brīvā valsts tomēr lielā mērā ir atkarīga no pārējās Eiropas. Pretruna? Latvija atrodas tik labā ģeogrāfiskajā stāvoklī! Tai ir izeja uz jūru, kas vienmēr bijusi un vēl arvien ir kārdinājums varenajiem kaimiņiem. Pēdējos gadu desmitus esam dzīvojuši mierā, un liekas – ārzemju konflikti ir tur, tālumā, un mūs neskar. Taču mums – latviešiem – jāuzmanās no apkārtējiem draudiem, jo šobrīd skaļākie notikumi noris tik tuvu mūsu zemei, ka jābūt gataviem jebkurā brīdī doties aizstāvēt savu valsti. Atkal atceros tās vēstures stundas, kurās klausījāmies, kā mūsu senči iestājās par Latvijas neatkarību un to izcīnīja. Vai mēs būtu gana “bezkaunīgi” un atdotu savu valsti kādam citam? Taču nē! Man tagad ir tikpat gadu, cik toreiz bija jaunajiem puišiem, kuri devās strēlnieku rindās, lai aizstāvētu tēvu zemi. Veros savu draisko, nedaudz izklaidīgo, bet reizēm nopietno draugu un klasesbiedru sejās un domāju, ka mēs tomēr būsim pietiekami cienīgi aizstāvēt savu valsti. Tā nav ne bravūra, ne poza. Reizē es ļoti ceru, ka šāds brīdis tomēr nepienāks, ka Eiropas Savienība un citas pasaules lielvaras spēs palīdzēt mūsu valstij, ja tā nonāks sarežģītā situācijā.

Manuprāt, militārais karš ir skaļākais, bet nav vienīgais drauds. Tā ēnā ir palikusi vēl arvien aktuālā ekonomiskā krīze, kura skārusi eksporta, importa, ražošanas un daudzas citas jomas. Bezdarba radītā pesimisma māktie cilvēki ar rūgtumu sirdī pamet senču zemi, aizmirst bērniem mācīt dzimto valodu un aizvainojumā pazaudē savas saknes. Mani tas satrauc, jo es mīlu latviešu zemi un tautu, nevis tās politisko vai ekonomisko stāvokli. Ar cerībām skatos uz mūsdienu jauniešiem un gribu ticēt, ka viņi spēs izmantot savas mūsu pašu augstā līmeņa skolās saņemtās zināšanas un pielietos tās tepat – Latvijā. Mums arī nākotnē būs savi mediķi, zinātnieki, tehniķi un visi citi lieliski sava aroda meistari.

Es un Latvija? Khm… Ir par ko padomāt… Tikko apgalvoju, ka latvieši mīl ne tikai zemi, tautu un dabu, bet arī politisko un ekonomisko labklājību. Runāju par gatavību stāvēt drošības sardzē. Tāpēc es savu vietu redzu te – Latvijā -, mēģinot mazināt noziedzības līmeni valstī, rūpējoties par tās iedzīvotāju labsajūtu un labklājību. Gribu būt policijas rindās. Saprotu, ka šie vārdi šķiet skaļi, taču esmu pārliecināts par savu mērķi un uz to tiekšos. Jā, es mīlu šo valsti tādu, kāda tā ir, taču apzinos, ka varu dot savu artavu tās nākotnes uzlabošanā. Vēlos izbaudīt to lielisko sajūtu, ka būšu noderīgs, palīdzot citiem.

Arvien kavējos savās domās par pagātni, tagadni un nākotni… Senču piemiņa, protams, jātur svēta. Šodiena no manis prasa nopietnu darbu izglītības laukā. Un es ticu, ka arī turpmāk viss būs labi, jo priekšnojauta teic, ka Latvijas attīstībā notiks kaut kas nozīmīgs. Mīlēsim, lolosim un cienīsim savu valsti! Sapņojot par labāku nākotni, tās pamatos liksim savas zināšanas un darbu, jo tikai mēs paši esam tie, kas veido Latvju zemi! Ne tikai Valsts svētkos, bet arī ikdienā pieminēsim dzejnieka Ojāra Vācieša vārdus:

„Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:

——————–

Tu esi Latvija!” ²

LATVIJA

1. http://fronte.lv/2013/11/latvijai-95/
2. http://dzejolis.lv/par-latviju/tu-esi-latvija/