Santa Krasovska, humānās pedagoģijas skolotāja

21.-28. martā es, Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas skolotāja Santa Krasovska, kā Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijas biedre tiku uzaicināta Latvijas delegācijas sastāvā piedalīties 15. Starptautiskajos pedagoģiskajos lasījumos, kas šogad notika Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi.

Mums bija liels gods ciemoties un izbaudīt slavenā gruzīnu pedagoga Šalvas Amonašvili viesmīlību viņa mājā Bušetijā. Šis izcilais skolotājs te attīstījis Humānās pedagoģijas centru, kur pulcējas domubiedri, daloties pieredzē, izstrādājot dokumentus, vadot apmācības, kursus un bagātinoties ar jaunām zināšanām.

Pēc Starptautiskā Humānās pedagoģijas centra vadītāja Paatas Amonašvili uzaicinājuma apmeklējām viņa vadīto Bērnu jaunrades centru un pirmsskolas mācību iestādi „Basti Bubu”. Bija interesanti uzklausīt skolotāju stāstus par viņu pedagoģiskās meistarības paņēmieniem, kā tiek realizēta bērnu apmācība vienlaikus trīs valodās, rosināts un attīstīts radošums, vērot bērnus gan individuālās, gan grupu nodarbībās. Tā kā šis centrs atrodas pašā Tbilisi centrā daudzstāvu ēkā, uzkāpām arī uz ēkas jumta, kur ierīkots aktīvās atpūtas laukumiņš, bet aiz īpašām durtiņām atrodas pasaku varoņa, bērnu drauga Karlsona mājoklis.

Tad sekoja trīs spraigas (10.00 – 21.00), saturiski pilnas dienas, kad Tbilisi Art Hall pulcējās skolotāji un vecāki no daudzām valstīm, lai klausītos pedagoģiskos lasījumus, kuru vienojošā tēma šogad bija “Audzināšana atmiņas morālajā klimatā”, piedalītos meistarklasēs un laboratorijās. Daudz tika uzsvērta ģimenes un vecāku loma bērnu audzināšanā, jo tas, kādas atmiņas un vērtības bērnā nostabilizējas un nogulsnējas, lielā mērā veido viņa personību. Būtiski izkopt sava vārda labo slavu, jo tā pavadīs mūsu bērnus un skolēnus viņu turpmākajās gaitās. Cik bieži nākas saskarties ar jautājumu – kas ir tavi vecāki vai kurš ir tavs skolotājs? Skolotājiem vairākkārt tika atgādināts stundās nepasniegt sausu mācību saturu, bet kā primāro ievērot cilvēka audzināšanu caur savu mācību priekšmetu, attīstīt augstākās vērtības, dāvināt skolēniem savas zināšanas. Ja skolēni jūt, ka skolotājs ir atvērts komunikācijai, ir dabisks un patiess, viņi atsaucas, vēlas mācīties. “Kad skolēni mīl savus skolotājus, tad šķēršļu zināšanu apguvei nav.” (Š.Amonašvili).

Piedaloties Veras Akimovas un Marinas Šišovas no Maskavas vadītajā meistarklasē “Atmiņa: cienīt pagātni, dzīvot tagadnē, tiekties uz nākotni”, bija iespēja uzklausīt vairākas filozofiskas atziņas. Katram cilvēkam ir viņa psiholoģiskais lauks, kurš vienlaikus ietver pagātni, tagadni un nākotni. Un visus šos laikus cilvēks spēj izdzīvot vienlaicīgi – viņš ir pagātnes liecinieks, nākotnes ierosinātājs, tagadnes īstenotājs. Mūsu domas, vārdi spēj mainīt ikvienu no šiem laikiem. Turklāt ļoti svarīgi, kādi pavadoņi cilvēkam ir līdzās. Audzinot bērnu, nereti ieteicams nevis atcerēties, kāds viņš bijis, paskatīties – kāds ir, bet mēģināt iztēloties, kāds šis bērns varētu būt. Mūsu subjektīvais skatījums spēj ietekmēt, jo, domājot pozitīvi, spējam piesaistīt labo. Bērnam gribas būt labam, jūtot, ka viņam tic. Vienlaikus tā ir arī apzināta sevis kā vecāka vai skolotāja izmainīšana. Ļoti svarīgi, kādus mērķus sev uzstādām. Lektores uzsvēra vispārzināmo patiesību, ka vienā upē nevar iekāpt divreiz. Tas ūdens jau ir aiztecējis. Arī situācijas mūsu dzīvē nekad nav vienādas, Nākamreiz tai pašā telpā, klasē ienāku ar citu pieredzi, citāds, pie citādiem skolēniem. Meistarklase beidzās ar atziņu, ka mēs nevaram izmainīt savas dzīves garumu, bet spējam ietekmēt tās platumu un dziļumu.

Latvijas humānās pedagoģijas asociācijas vadītāja Irmīne Pogrebņaka savā meistarklasē uzsvēra, ka atmiņas pamatā ir sirds, bet katra tauta kopj savu sirdsapziņu, savus tikumus, atmiņas un cieņu pret senču darbu, tradīcijām. Ja sirds ir labi audzināta, dzimst labas domas.

Interesants piedzīvojums bija stundu salūts, kad vairāki pedagogi uz skatuves, iesaistot klātesošos dalībniekus, demonstrēja stundu paraugus. Valentīna Voiciša nodemonstrēja stundu par sirdi un tās tikumiem, vadot to divās valodās – latviešu un krievu. Igors Ermetovs, ārsts-stomatologs no Kijevas, daloties savā pieredzē saskarsmē ar bērniem, aicināja padomāt, kāpēc dažkārt mēs uzstājīgi mēģinām kaut ko iemācīties un atcerēties, bet tas neturas galvā, bet vienlaikus mēdz būt mirkļi, kuri iespiežas atmiņā uz mūžu.

Bioloģijas zinātņu kandidāte Viktorija Bak no Ukrainas runāja par enerģijas apmaiņu starp skolēniem un skolotāju. Autoritārismā stunda balstās uz bailēm, bet humānajā pedagoģijā stunda barojas no skolotāja enerģijas, apmainoties draudzībai, cieņai, pateicībai. Viņa atgādināja, ka nākotnes prognozēšana var ietekmēt tagadni. Bet skolotājs savā klasē veido šo nākotni.

Maija Kalandarišvili no Tbilisi universitātes iepazīstināja ar pētījumu par emocionālo pārdzīvojumu ietekmi uz bērnu īslaicīgo atmiņu un piederības ģimenei izjūtu.

Paata Amonašvili stāstīja par 3 veidu atmiņu: ķermeņa atmiņu, kas vairāk saistīta ar pārdzīvojumiem fiziskā plāksnē (patīkami/nepatīkami), prāta atmiņu, kas saistīta ar loģiku (pareizi/nepareizi) un gara atmiņu, kurai ļoti būtiska ir audzināšana caur tēlu, paraugu.

Dzejnieks, režisors Jevgēnijs Miškins, piesakot izrādi “Mis Margaritas metode”, dalījās pārdomās, ka tikai tās zināšanas, viņaprāt, ir īstenas, kuras cilvēks ir nevis iekalis, bet izdzīvojis.

Lasījumu noslēgumā Čečenijas universitātes pārstāve padalījās mācībā par trīs lietām:

Trīs lietas nekad neatgriežas:

Laiks, vārds, iespēja.

Trīs lietas nekad nevajag pazaudēt:

Mieru, cerību, godu.

Trīs lietas dzīvē ir visvērtīgākās:

Mīlestība, pārliecība, atmiņa.

Trīs lietas nekad nav pastāvīgas:

Sapnis, veiksme, labklājība.

Trīs lietas veido cilvēku:

Darbs, godīgums, sasniegumi.

Trīs lietas grauj cilvēku:

Vīns, lepnība, ļaunums.

Atcerieties:

Skolotājam nav citas izvēles,

Viņam ir jābūt cilvēkam!

Nākamgad 16. Starptautiskie lasījumi pedagogiem, vecākiem un visiem interesentiem notiks 24.-26.martā Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā. To tēma ir “Iemīliet nākotni – izaugs spārni!”