Agate Anufrijeva, 8.b klases skolniece

Ir maz lietu, kas sagādā lielāku apbrīnu nekā ieiešana vietā, kur laiks palēninās – kur uzmanību piesaista katra mazākā telpas detaļa. Mēs – 8.B klase – nesen piedzīvojām tieši šādu muzeju ekskursiju.

Apmeklējot Rīgas Jūgendstila centru, pirms ieiešanas muzejā, ikkatra acis piesaistīja greznās jūgendstila ēku fasādes. Muzeja iekšpuse bija vēl greznāka, pilna ar 19.–20.gadsimta ikdienas iedzīves eksponātiem. Mēs ne tikai aizceļojām laikā, klausoties gidē, ģērbtā smalki izstrādātā jūgendstila laika tērpā, bet arī rūpīgi izpētot muzeja greznās detaļas un paši uzlaikojot izpušķotas cepures.

Ekskursija turpinājās Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, kur trīs stāvos bija izvietotas dažādas ekspozīcijas. Vienā brīdī mēs stāvējām tumšā un drūmā viduslaiku ciematā, bet jau nākamajā – sveicinājām kosmosā lidojošus dzīvniekus.

Ekskursijas noslēgumā mēs no muzejiem aizgājām ne tikai ar nopirktajām biļetēm un katra komentāriem un izjūtām par redzēto – mēs aizgājām ar daudzām jaunām zināšanām, ko var sniegt tikai mākslas un vēstures muzeji. Un vai tas nav muzeju mērķis? Atgādināt mums, kur cilvēce ir bijusi, kur esam tagad un kurp, iespējams, dosimies tālāk?