Karīna Vaivode, 10.b klases skolniece

Jūrmala ir vieta, kuru apmeklē ļoti daudz ekskursantu, jo tā ir netālu no Rīgas un tās pludmales ir  sakoptas un tīras. Jūrmalā visbiežāk apmeklētākais muzejs ir Raiņa  un Aspazijas muzejs, kuru kopā ar klases biedriem apmeklēju arī es.

Kad no rīta pamodos, man bija daudz enerģijas un ļoti labs garastāvoklis. Vilcienā satiku draudzeni un runājām par dienas plāniem. Skrīveros iekāpa pārējie klases biedri un audzinātāja. Visi izkāpām Majoru stacijā. No tās devāmies uz Jomas ielu, kur paēdām otrās brokastis, pēc tam dotajā brīvajā laikā devāmies pastaigā gar  jūru.

No Majoriem pēc pastaigas  devāmies uz dzelzceļa staciju, lai ar vilcienu brauktu uz  Dubultiem. Jau stacijā mūs sagaidīja gide, kura katram iedeva lapu un zīmuli, jo dienas gaitā bija veicami vairāki uzdevumi. Sākumā devāmies uz Aspazijas māju, kurā viņa dzīvoja pēc Raiņa  nāves. Gide teica, ka Aspazija ir bijusi 21. gadsimta cilvēks.

Apskatījām arī pieminekli Aspazijai un Rainim. Te mēs lasījām pašu sacerētus dzejoļus, pieminot un godinot abus dzejniekus.

Ļoti grūts uzdevums bija dots pašā jūras krastā – gide novilka smiltīs svītru, mums bija jāatbild, kurā pusē svītrai ir Rainis, kurā Aspazija, un jāpamato savs pieņēmums. Tas bija ļoti sarežģīti.

Tālāk devāmies pie Raiņa priedēm (palikusi gan tikai  viena priede no Raiņa laikiem, bet tai klāt slejas Kristapa Gulbja skulpturālais veidojums), kur, turpceļā no sava pārinieka gūstot atbildi, bija jāveido dzejolis. Visi bija sajūsmā par Veronikas dzejoli.

Pie jūras viļņiem miers kā balta drāna,

Tur dvēsele atpūšas, vējam līdzi klīst.

Sapņu māja piepilsētā stāv kā rāma sēta,

Kur divi stāvi debesīs kā klusums trīc.

Sports un dziesma sirdī liesmu kur,

Mašīnas kā sapņi ceļus tālumā dur.

Bet par jaunatni skan rūgtas  domas-

Kā traģiska ēna pār laikmetu  joņo.

Pēc šiem dzejas vēstījumiem  devāmies uz dzejnieku vasarnīcu, kurā saglabāts Jūrmalai raksturīgais arhitektoniskais veidojums. Šobrīd māju uztur Gavaru ģimene. Tajā valda mierpilna un ģimeniska gaisotne. Māju rotā tornīši, bet istabām ir balkoniņi.

Tālāk ceļš veda līdz Pumpuru  dzelzceļa stacijai, no kuras atsākās ceļš  līdz Majoriem, lai  no turienes, smēlušies saules un jūras, Raiņa un Aspazijas spēku, dotos mājās. Diena emociju pārpilna. Jūra, pludmale, smiltis un priedes tagad mums būs lieli iedvesmas avoti literatūras stundām un turpmākajām Dzejas dienām, jo šogad tām jubileja – 60 gadi.