Amanda Laua, 12.a klases skolniece

Šī gada 16. maijā 12. klase piedzīvoja Pēdējā zvana svētkus – dienu, kas kļuva ne tikai par simbolisku atskaites punktu mācību noslēgumam, bet arī par vienu no mūsu pēdējām dienām visiem kopā.

Atnākot uz skolu, klasē mūs sagaidīja 11. klases pārstāvji. Lai gan lietus dēļ 11. klasei nācās mainīt savus plānus, viņu rīkotais pasākums tomēr bija ļoti izdevies – sirsnīgs, jautrs un atmiņā paliekošs. Viņu ieguldījums un vēlme radīt mums skaistu dienu bija jūtama ik mirkli. Klasē visi kopā spēlējām jautru viktorīnu un pēc tam visiem nācās atzīties grēkos, uz īpašām lapiņām rakstot visus nedarbus, ko skolas laikā bijām sastrādājuši. Tad uzfilmējām interesantu “tik tok” video, kur katram no mums bija jāparakstās uz stikla dēlīša, lai iemūžinātu pēdējos mirkļus kopā kā klasei.

Lai gan slikto laikapstākļu dēļ nevarējām iet uz bērnudārzu, tas nenozīmēja, ka bērnudārzs nevar atnākt pie mums! Uzvelkot atstarojošās vestītes, pieturoties pie striķīša un dziedot grupas “Olas” dziesmu “Dzīvoju pie mammas”, devāmies uz sporta zāli. Pāris stundās mums bija iespēja atkal izaugt un iet vēlreiz cauri skolas laikam, jo pēc bērnudārza pastaigas sekoja jautras spēles, piemēram, “Akmentiņš lec”, un tad visbeidzot bija jārisina 8. klases uzdevumi ķīmijā un matemātikā. Turpinājumā bija iespēja ielīst milzīgās bumbās un mēģināt izgrūst klasesbiedrus no iezīmētā laukuma. Tāpat arī bija iespēja sadarboties komandā, lai “vilcieniņā” ar piepūstiem baloniem starp mūsu augumiem tiktu līdz zāles galam. Kā atalgojumu par cītīgo darbošanos 11.klase bija sagādājusi vēl kādu pārsteigumu – kartē bija iezīmēti paslēpti dārgumi, kurus mums, skraidot stadionā pa lietu, bija ātri jāatrod. Visbeidzot mūs aizveda dedzināt savus grēkus, vispirms tos skaļi nolasot. Kad grēki, smiekliem un komentāriem skanot, bija izsūdzēti, tikām pie 11. klases sarūpēta cienasta.

Pienāca laiks Pēdējā zvana svinīgajai daļai, kurā mūs  uzrunāja direktore, dejojot un dziedot apsveica pirmklasnieki un 11. klase uzdāvināja ceļa maizi. Līdz ar ceļa maizi mums sākas jauns ceļš, pārmaiņas un pāreja uz nākamo posmu dzīvē. Arī mēs veltījām dažus pateicības vārdus vecākiem un skolotājiem par ieguldīto darbu mūsu izaugsmē. Pēdējā zvana brīži bija tik sirsnīgi un aizkustinoši, ka klusībā acīs iemirdzējās pa asarai – pat visstiprākajiem no mums.