D.Vancāne-Viļuma, latviešu valodas skolotāja, barikāžu dalībniece

31 gads- dažam ļoti daudz, dažam tas ir bijis neilgs laiks. Barikāžu laiks. Trauksmains, neziņas pilns un ļoti auksts laiks. Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas skolotāji bija barikāžu dalībnieki. Objekts- Ministru padome, tagad Ministru kabinets. Apkārt ēkai tika novietota smagā tehnika- automašīnas, kuru kravas bija kokmateriāli, šķelda, celtniecības bloki. Skolotājas stāvēja uz Ministru padomes kāpnēm, bija pārliecība- jā, mēs aizstāvēsim. Skolotāji tika izkārtoti ēkas iekšpusē, viņiem tika uzticēti citi pienākumi. Sajūtas baisas, pa ielām brauca armijas tehnika, no kurām svešā mēlē runājošie ar pretīgiem izsaucieniem mēģināja izprovocēt cilvēkus, taču barikāžu dalībnieki uz tiem nereaģēja. Tāds saspringts , nosacīts miers valdīja ap Ministru padomi. Kad palika krietni vēsāks, sāka skanēt dziesmas: tautasdziesmas, Dziesmu svētku repertuārs – labi, izpildījums nebija perfekts, taču no sirds. Ar pēdējo vilcienu skolotājas brauca mājās, lai no rīta ar pirmo vilcienu atkal dotos uz Rīgu un ietu uz savu posteni. Klausījāmies pa radio ziņas, lasījām “Atmodu” – viss likās bija tik nereāls, neticams. Ar mieru un pārliecību, jā, arī ar upuriem savas valsts brīvību atkarojām. Par šo laiku varam runāt tikai tie, kas bija uz barikādēm. Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas skolotāji uz barikādēm bija gandrīz nedēļu – nedēļu pilnu ar bailēm un drosmi, neziņu un pārliecību, trauksmi un mieru un patiesu vienotību par valsts brīvību un neatkarību.
Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā šī nedēļa aizritēja, skolēniem iepazīstot barikāžu laika notikumus no stāstījumiem, filmām un dokumentiem. Saprasto un galveno atklāja atslēgas vārdi- ugunskuri, klusums, miers, nevardarbīga pretošanās, vienotība, dziesma, himna, karogs un cilvēki.