Jau vairākus gadus PIKC „Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikums” sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru (VISC), UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju (LNK) aicina jauniešus/jaunietes un viņu skolotājus iesaistīties literāro darbu un pārspriedumu konkursā. Pagājušajā mācību gadā, godinot jaunlatviešu devumu latviešu kultūrā, tas bija veltīts Atim Kronvaldam un Jurim Alunānam.

Tradicionāli šai konkursā piedalās arī mūsu vidusskolēni, gūstot vērā ņemamus panākumus. Godalgotie dalībnieki tiek aicināti uz apbalvošanas pasākumu Kuldīgā, bet viņu literārie radošie darbi un pārspriedumi tiek publicēti grāmatā. Esam ļoti priecīgi, saņemot grāmatu, kurā lasāmi pērnā gada autoru Liandas Lācgalves, Unas Krjučkovskas, Jāņa Straumes, Zandas Albekeites, Elīnas Zadzeiko, Ģirta Ozoliņa darbi vai to fragmenti. Jaunieši rakstīja kā par tēvzemes mīlestību un cieņu pret valodu, tā  arī par skolotāja lomu sabiedrībā.

Konkurss pilnveido jauniešu radošās un pētnieciskās prasmes, sniedz iespēju labāk izprast nacionālo identitāti, patriotismu un ētiskās vērtības, paplašina redzesloku, izkopj individuālo valodas stilu, ļauj apzināties literārās izaugsmes iespējas, kā arī veicina dziļāku interesi un izpratni par jaunlatviešu kustību.

“Dārznieks augsnē iesēj sēklu, taču skolotājs – skolēnā ideju. Tā ir prasme, ko šī amata pārstāvis spēj dot cilvēkam. Tas ir talants vai īpaša prasme – radīt sabiedrības pārstāvī vēlmi izzināt un domāt. Katrs saskata potenciālu attīstību visā, ko dara. Kur tas tiek novērots, tiek ieguldīts vairāk laika. Par to, kas ir pašu radīts, mēs lepojamies un priecājamies, tomēr arī izjūtam vislielākās sāpes, ja kas nelāgs notiek ar to. Dārzniekam ir savas mīļākās puķes, vislolotākais krūms, par kura zaudēšanu būtu sāpināts. Līdzīgi ir ar skolotājiem – ja redz, ka cilvēks vairs nav ieinteresēts radīt jaunas idejas un attīstīt sevi, zūd vēlme palīdzēt un darboties. Ir nepatīkami un pat sāpīgi zaudēt to, par ko tik ļoti turēta rūpe.

Nav šaubu, ka skolotāji sabiedrībai sniedz milzīgu vērtību, ne velti dēvēta par “zelta profesiju”. Viens cilvēks spēj radīt ietekmi uz citiem..” (Jānis Straume)

“Ir kļuvis daudz vienkāršāk mūža gaitā mainīt dzīvesvietu, apkārtējo sabiedrību un kultūru, neesot piesaistīts savai tautībai un zemei, ja motīvs ir pat vienkārša ziņkāre. Tas noved pie cilvēku nepatstāvības un ātras interešu maiņas, te vēloties izzināt grieķu dievus, te indiešu ēdienus, bieži vien aizmirstot ievērot un izrādīt cieņu vietējai kultūrai, tradīcijām, valodai.

Šāda valdošā brīvība no pienākuma cienīt tautas tradīcijas, principus rada sava veida haosu. Lai cilvēks būtu spējīgs izrādīt interesi un kaut ko radīt, viņam ir jāizjūt cieņa pret cilvēkiem, attiecīgo ideju, pārliecību, darbu. Problēma ir cilvēku primitīvisms – neesot spiesti kaut ko darīt, daudzi to atmet no savas dzīves kā lieku atkritumu. Ja tā notiek ar valodu, zūd saikne starp ļaudīm, zūd nacionālisma izjūta un ar laiku zūd tautas raksturīgās pazīmes, līdz ar to – pati tauta. Taču neaprakstāma ir sajūta, svešā zemē izdzirdot vārdus dzimtajā valodā. Acis meklē runātāju – savējais! Un tai brīdī nekas cits nav tik svarīgs kā sajūta, ka mēs esam daļa no… Kamēr runāsim latviski, būsim cieši kopā salīmēti.” (Una Krjučkovska)

 “Dzimtene ir jāciena, lai saglabātos latviešu zeme un tās vērtības, senču pieredze, mūsu atmiņas, un tas nav iespējams augstprātības vai savtīguma ceļā. Mīlestība pret valsti tautu būtiski ietekmē, jo atspoguļo mūsu attieksmi un sajūtas, ko rada dzimtenē notiekošais, cerību par labākiem laikiem, uzticību, skaudību, vilšanos politiskajos spēkos, kas galu galā atgriežas pie sākumpunkta: bet kādi savā dzimtenē esam mēs paši?” (Lianda Lācgalve)

Santa Krasovska, latviešu valodas un literatūras skolotāja