Atskats vēsturē

Atskats vēsturē

XIX gadsimtā palēnām Latvijā veidojās tautas izglītības sistēma, taču skolu trūka vēl šī gadsimta otrajā pusē. Bērnus mācīja tāpat kā XVIII gs. dažādi amatnieki, piemēram, skroderi, kalēji, audēji u.c., Skrīveros skolotāja pienākumus no 1866.gada rudens uzņēmās atvaļinātais mežkungs Dreimanis. Skrīveros “Klaucēnu” mājās skolas gaitas sāka 15 zēnu.
Ierasto kārtību no 1868.gada turpina kurpnieks Grāvītis, kurš par skolas vadītāju strādā tālajās “Silmicēs”, kas atrodas pie Jumpravas robežas.

Pēc neilga laika skolas bērni dodas uz jauno, skolas vajadzībām pielāgoto zirga pasta ēku, kas atrodas lielceļa Rīga – Daugavpils malā. Par skolotāju neilgi pastrādā Grāvītis, kurš dažādu nolaidību dēļ ir spiests darbu atstāt. Tad par skolas pārzini sāk strādāt Saulītis, pēc viņa pastrādā vēl pāris dažādi gadījuma cilvēki. 1878. gadā blakus zirga pasta ēkai ir uzcelta koka ēka tieši skolai. Darbā tiek pieņemts otrs skolotājs Baldavs. Atklāj divklasīgo pagastskolu. Taču 1882.gadā skolas koka ēka nodeg. Mācības turpina kādā privātmājā pie dzelzceļa stacijas, piemērojot tikai dažas telpas skolas vajadzībām. Skolotāja Baldava vietā no 1884.gada sāk strādāt Baltijas skolotāju semināra Rīgā beigušais Jānis Purapuķe.
Jānis Purapuķe dzimis 1864.gada 5.martā Lindes (Birzgales) pagasta Muceniekos, bet miris 1902.gada 17.novembrī Aizkraukles pagasta Ignātos (pēc 68 gadiem šis datums ir arī J.Purapuķes skolnieka, rakstnieka A.Upīša aiziešanas aizsaulē laiks). .Purapuķes vecāki ir kalpi Mucenieku mājās. Purapuķem ir izcila atmiņa. Astoņu gadu vecumā Jānim ar tēva palīdzību jāsāk lauzīties ābecē, tas, kā zināms, kalpa bērnam ir visgrūtākais asaru darbs. Taču puika, iepazinies ar burtiem un burtošanas kārtību, tālāko lasīšanas noslēpumu atrisināja pats. Rakstīšanu iemācījās no sava vecākā brāļa un deviņu gadu vecumā sarakstīja savu pirmo stāstu “Utubunga”. J.Purapuķe ir beidzis Lindes – Birzgales trīsgadīgo pagastskolu, tad kādus četrus gadus pavadīja dažādās privātskolās. Kā skolnieks Purapuķe bija kluss, čakls, pabailīgs un ļoti kārtīgs.
1879.gadā Purapuķe iestājas Baltijas skolotāju seminārā Rīgā. Seminārā viņš mācās nopietni, nevērsdams uz sevi uzmanību. 1881.gadā “Balss” 52. numurā tiek iespiests Purapuķes dzejolis “Miegs”. Tam seko tulkojumi “Mājas Viesī”, “Baltijas Zemkopī”, “Evanģēlistā”. Baltijas skolotāju semināru J.Purapuķe pabeidza 1883. gadā 19 gadu vecs. Vasaras brīvlaiku viņš pavada pie vecākiem Širmeļos un sāka tur dibināt kori. Tas nepatika vietējam skolotājam Ķermelim un baronam. Par šīm domstarpībām J.Purapuķe sarakstīja stāstu “Pasaules lāpītājs”, bet atmiņā no koristiem palika par saziedoto naudu nopirktais diriģenta zizlis. Jauneklis dodas pie sava brāļa uz Kauņas guberņu. Te viņš pamatīgi iepazinies ar leišu dzīvi, mācījies lietuviešu valodu un sarakstījis vienu no saviem labākajiem darbiem – noveli “Leišu svētbilžu griezējs”. Tas ir iejūtīgs stāsts par zēnu Juzi, kurš, ganos iedams, izgriež svēto tēlus. Zēnam ir talants, un tikai laimīga sagadīšanās paver ceļu uz iespēju gūt panākumus.
Atgriežoties no Lietuvas, J.Purapuķe pieņēma palīgskolotāja vietu Stukmaņu pagasta skolā, bet 1884.gada pavasarī tika ievēlēts par skolotāju Skrīveros. Te pagāja Purapuķes ražīgākie gadi, bet iegūt šo vietu nebūt nebija viegli. Par to 1884. gada 24. oktobrī viņš aksta Fricim Brīvzemniekam (Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa) – “Jau no maija mēneša esmu ievēlēts par skolotāju Skrīverē, bet mācītājs ar veselu baru citu mācītāju stīvējas pretim kā varēdami. Pagasts nenolaižas un iet sūdzēdami no Poncius uz Pilatu, kā daži teic.”
Skrīveros īsti iesākas Purapuķes – skolotāja un rakstnieka – aktīvā un nerimstošā darbība. Bija vajadzīgs milzum spēka, prasmes un izturības, lai atjaunotu nolaisto skolu. Skolēnu skaits no 97 pieauga līdz 160, un pat no tālākiem pagastiem nāca skolnieki uz krīveru pagastskolu. Kā skolotājs Purapuķe bija izveicīgs un apbrīnojami prata ieinteresēt skolēnus mācībām, bet pret skolēniem bija prasīgs, pat ass.
Purapuķe mīlēja sabiedrisku dzīvi. “Baltijas Vēstnesis” 1889. gada 15. (27.) jūlija numurā raksta: “Svētdien, 2. jūlijā, pie Skrīveru stacijas notika jau agrāk izsludinātie bērnu svētki. Šos svētkus izrīkoja vietējais skolotājs J.Purapuķes kgs., kas pirmais tos še ieveda tādā kārtā un mērā, kā tie tagad izrīkoti. Un tiešām jāpriecājas tā labā iespaida dēļ. Silta līdzjūtība bērniem un skolai un netraucēta omulība vienoja visus skrīveriešus un svētku viesus. Atklāšana notika ar bērnu svētku gājienu, kurš bij viens no daiļākajiem programmas gabaliem. Ar mūzikas pavadīšanu, karodziņiem pušķoti, bērni gāja cēli pāroti. Bernu rotaļas, kas mainījās ar deju un mūzikas gabaliem, publikai bija īsti patīkami. Ar sevišķām gavilēm visi saņēma gaisa kuģa uzlaišanu, tāpat raibo, no Eglīt kga izrīkoto uguņošanu. Ievērojama branga kārtība, kas viscaur valdīja, kaut gan publikas bija sanācis apm. 3 tūkstoši. J.Purapuķes kgam kā atzinības zīme tapa pasniegts ozola vaiņags.”
1894. gadā, pateicoties jaunajam un talantīgajam skolotājam, iznāk pedagoģisku rakstu krājums “Baltijas Skolotājs”. Par šī pedagoģiskā preses izdevuma nepieciešamību Purapuķe raksta: “Mūsu laikmets ir reformu un egoisma laikmets. Kur vien mēs acis metam, visur nomanām asu cīņu starp iesakņojušos kārtību un jaunlaiku prasībām, kurām par pamatu katra atsevišķa cilvēka, katras atsevišķas valsts brīvība un patstāvība. Mums jābiedrojas uz kopīgu darbību, jāiet palīgā mūsu Augstākai Valdībai, kas tik daudz rūpējas mūsu un mūsu skolu labā. Tādēļ, lai aicinātu visus skolotājus uz centīgu kopdarbību, lai dotu tiem iespēju izsacīt savus trūkumus un vajadzības, lai tie apspriestu audzināšanas panākumus un skolas attīstības gaitu, lai sekmētu un mudinātu uz paidagoģisku tālākizglītību un lai veicinātu pareizu sajēgu par audzināšanu tautas starpā- tādēļ, lūk, iznāk “Baltijas Skolotājs”. Bet mūsu devīze lai ir – vienprātība, pacietība savā starpā, mazāk vārdu, vairāk darbu!” Jau pirmajā izdevumā daudzi ļoti izglītojoši raksti: “Griba”, “Par atmiņas izkopšanu”, “Parauga nozīme audzināšanā un dzīvē”, “ Tipi no tautskolas sola” u.c.
Un tomēr rakstniecība ir palikusi J.Purapuķes vismīļākais darbs. Vilis Plūdonis savās literatūras vēstures un hrestomātijas grāmatās par J.Purapuķi ir rakstījis : “Kā rakstnieks Purapuķe ir bijis ražīgs. Sākot no seminārista gadiem līdz pat sava mūža beidzamajām dienām viņš nemitējās laist klajā gan pasakas, gan stāstus, gan skices, gan humoreskas- vienus romantiskā, citus reālistiskā vai naturālistiskā garā.”

Pazīstamākais un lasītākais J.Purapuķes darbs ir garais stāsts “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”, kura pirmpublicējums parādījās 1898. gadā laikrakstā “Balss” pielikumā. Darba popularitāti veicināja tematikas aktualitāte – zeme. Purapuķes rakstības stils vienkāršs, stāstījuma veids ir tēlains atsevišķu ainu virknējums, kurās secīgi tiek izklāstīti notikumi un atklāti raksturi. Stāsta galvenais varonis Pēteris Zelmenis spēku smeļ darbā, apziņā, ka zeme ir jāar, labība ir jāsēj un jāpļauj, mājlopi ir jākopj, jo tā ir dzīvība, par kuru cilvēks ir uzņēmies atbildību. Zelmenis pauž pārliecību, ka zeme ir svēta. Pilnskanīgi dzīvot var vienīgi tie, kuri apveltīti ar spēju izjust zemes darba īpašo pievilcību un svētumu. Visspilgtāk J.Purapuķes talanta individualitāte izpaužas 1900. gadā sarakstītajā stāstā “Spieķis un divi suņi”. Tas ir stāstījums par muižas aitu ganu Asnīti, kas visu mūžu ar lielu atbildību veicis savu it kā necilo darbu. Apkārtējie uzskata Asnīti par savādnieku, dieva dotu cilvēciņu un negodīgi cenšas viņu izmantot. Ansītis necīnās par dzīves ērtībām, mantu, materiālo labklājību, bet gandarījumu gūst darbā un labestībā. 19. gs. 90.gados Purapuķe nostājas konservatīvo spēku pusē un vēršas pret jauno laiku idejām. Tad tapuši mākslinieciski ne tik augstvērtīgi darbi kā “Jaunā strāva” (1895), “Sieviešu ienaidnieki” (1897), “Mūsu modernās jaunavas” (1898). 1902.gada vasarā tiek uzrakstīts Purapuķes pēdējais darbs – humoreska “Slimības dienās”, kurš pilnībā saglabājis rakstnieka smalko ironiju: tiek tēlota paša Purapuķes slimība un likstu pārņemtā dzīve, un apkārtējo attieksme pret to. Pārmērīgais darbs nāca par ļaunu skolotāja un rakstnieka veselībai. Viņš smagi saslima ar tolaik neārstējamu slimību – tuberkulozi. Mēnesi pirms aiziešanas aizsaulē tiek uzrakstīts testaments ar vairākiem nosacījumiem. Mājas paliek radiem. Tagad tajās saimnieko Jāņa Purapuķes tēva māsas dēla Jura Zigvarta mazmeita Aija Vorpa.
Jānis Purapuķe mirst 1902. gada 17. novembrī. Apglabāts Skrīveru vecajā kapsētā.
Jānis Purapuķe Skrīveru pagastskolā ieguldīja daudz sava spēka un laika, jo skolas saimniecība un mācību darbs bija krietni panīcis. J.Purapuķes skolotāja darba gaitu sākums sakrīt ar skolas reformas sākumu Baltijā. Vēsturē šī reforma saistās ar jēdzienu “pārkrievošana”. 1894.gadā netālu no Rīgas – Daugavpils ceļa vecās, nodegušās skolas vietā pagasta sabiedrība ir uzcēlusi jaunu divstāvu sarkano ķieģeļu skolas ēku. Mainās iedzīvotāju domas par Skrīveru skolu, to sāk apmeklēt ne tikai skrīverieši, bet arī tālāko pagastu turīgo saimnieku bērni. Kā ritēja dzīve tā laika pagastskolā, lasāms A.Upīša biogrāfiskajā darbā “Rīta cēliens”: “No skolotājiem man bij nāvīgas bailes, it sevišķi no pirmā skolotāja, rakstnieka Jāņa Purapuķes. Kādu retu reizi viņam uznāca laimīga stunda. Tad viņš mums daudz stāstīja un skaidroja, mēs sapratām visu un līdz pēdējam vienā sajūsmā. Bet pa lielākai daļai viņš tikai aizvilka ar pirkstu līdz tai un tai vietai, sēdās katedrī un rakstīja savus stāstus. Bet visbiežāk šmaugs līneāls blākšēja pa skolēna pirkstiem. Arī formāla izpēršana pēc visiem likumiem gan vienatnē, gan visas klases klātbūtnē un veselām rindām tika izrīkota visai bieži. Purapuķes audzināšanas metodei vēl raksturīga tā saucamā “palka” – koka puļķis ar klātpielikto burtnīciņu, kura tika iespiesta katram, kas iedrošinājās vārdu runāt latviski.” “Bērziņa lasāmo grāmatu es jau kārtu kārtām biju izņēmis cauri, pirms kā klasē mācās lasīt. Bībeles gabalus trešajā ziemā veseliem gabaliem varēju no galvas uzrakstīt ar visām pieturas zīmēm. Vēsture arī būtu bijusi viens no interesantākajiem priekšmetiem- diemžēl, tas bij krieviskais Roždestvenskis, un ar valodu gāja grūti. Tikpat grūta un nepievilcīga bij Stērstes latviešu gramatika, ap kuras bezgalīgajām locījumu tabelēm svīdām caurām naktīm.
Mūsu domu rakstu temati gan arvien bij tādi ,ka mazāk apdāvinātam un mazāk lasījušam gadu divpadsmit vecam zēnam absolūti nebija iespējams tikt ar viņiem galā – piemēram, “Mana dzimtene vasarā un ziemā “, “Mātes mīlestība”, “Meža noslēpumi” utml. Skolai Purapuķe bij iegādājies paprāvu bibliotēku. Tā nu bij mans atspaids grāmatu badā. Atminos, ka viņš man, trešziemniekam, uzdeva izlasīt Bena psicholoģiju krievu valodā. Ar Roždestvenska vēsturi, Pucikoviča ģeogrāfiju un Vereščagina rēķinu grāmatu es jau puslīdz tiku galā.”

Pie Jāņa Purapuķes bija mācījušies Latvijā ievērojami cilvēki: rakstnieks Andrejs Upīts un viņa brālis Mārtiņš Upītis, pulkvedis Jorģis Zemitāns un viņa brālis, inženieris Zariņš, skolotājs Liepiņš un Grāvītis, tirdzniecības skolas vadītājs Ozoliņš, komponists, vijolnieks, diriģents Jānis Reinholds u.c.
Jānis Reinholds (1882. gada 4. jūnijs – 1938. gada 5. oktobris). Komponists, vijoļnieks, diriģents dzimis rokpeļņa ģimenē Kokneses “Galdupēs”, mācījies Skrīveru pagastskolā pie Purapuķes un Valkas skolotāju seminārā Rīgā, ko beidza 1902. gadā, pēc tam skolotājs Rīgā. Mācījās Gižicka muzikas skolā vijoles spēli un līdz 1915. gadam ir diriģents atturības biedrībā “Auseklis”, koncertēja arī kā vijolnieks. Nodibinoties Rīgas ķeizariskajai muzikas skolai, J.Reinholds iestājas dziedāšanas (P.Jurjāna) un vijoles klasēs, 1911.gadā beidza vijoles klasi, mācījās arī kompozīcijas klasē pie Škļara. No 1913.-1915. gadam ir vijoļklases vadītājs tai pašaā skolā, vada korus daudzās biedrībās, ir virsdiriģents apvienoto koru koncertos Rīgā (1904.,1906.,1913.). Spēlēja vijoli Rīgas Jūrmalas simfoniju un 1912. gadā Latviešu operas orķestrī. 1919. gadā pārceļas uz Rīgu, kur organizēja simfonisko orķestri. Sākot darbību Nacionālajā operā, spēlēja pirmo vijoli. Sarakstījis solo un kora dziesmas, miniatūras
vijolei ar klavierēm un orķestri. ( Latviešu Konversācijas vārdnīca.R., grāmatu apgāds Gulbis, XVIII sēj., 35246 šķ.) J.Reinholda vārdā ir nosaukta iela Skrīveros.

“Purapuķes pozitīvais un negatīvais iespaids uz audzēkņiem grūti nosakāms. Viņš varēja būt labs skolotājs, bet kā audzinātājam viņam trūka pašu nepieciešamāko īpašību.”
Purapuķes devumu ļoti bieži ir novērtējis A.Upīts, izmantojis arī kā prototipu savos darbos. A.Upīša pirmajos stāstos ir jūtami aizguvumi no Purapuķes darbiem, kā norādījis pats Andrejs Upīts, viņš skolas gados pārrakstījis sava skolotāja literāros sacerējumus. Nekrologā A.Upīts rakstīja: “Purapuķe mīlēja sabiedrisku dzīvi un blakus saviem skolas un rakstnieka darbiem vēl atlicināja laiku jautājumu vakaru, teātru un citu sarīkojumu izvešanai.”(A
ustrums, 1902,Nr. 12., 909. lpp.)
Pēc Purapuķes skolā līdz 1905. gadam strādā Kārkliņš, kurš emigrē, revolūcijas radīto apstākļu dēļ. Sabiedrībā iestājas juku, maiņu laiks. Tas pats notiek arī Skrīveru skolā. No 1905.-1909.gadam skolu vada skolotājs Straujs, pēc tam skolotājs Šērmanis, kurš 1914.gadā kļūst par karavīru. Bet skola? Tur no 1915. gada nosacīts klusums, mācības nenotiek, jo skolas telpas izpostītas, galu galā tās vācieši uzspridzina 1917. gadā.
1919. gada rudenī “Vecvagaru” mājās Vīksnes jaunkundze (tautskolotāja, beigusi IV – klasīgo meiteņu skolu) sāk strādāt ar 30 skolēniem. Jau pēc gada – 1920./21.m.g. Skrīveru pagastā I pakāpes pagaidu skolā mācījās 69 skolēni. Mācību telpa viena, ēdināšanas nav, izpaliek ārstu pārbaudes. Vīksnes jaunkundze apliecina skolu departamenta ziņu lapā, ka skrīveriešu bērni apgūst ticības mācību, latviešu valodu, vācu, krievu valodas, dabas mācību, vēsturi, zīmēšanu, glītrakstus, dziedāšanu un rokdarbus. Ir izteikts arī lūgums – atrast mācībām plašākas telpas. Skolas dzīvē ir jauna audzināšanas metode – pārgājieni uz Aizkraukles pilsdrupām, ūdensdzirnavām, gar Daugavas krastiem.

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt