Arī šajā mācību gadā godalgotas vietas O.Kalpakam veltītajā konkursā

2015. gada 19. Marts

Daina Vancāne-Viļuma, Latviešu valodas un literatūras skolotāja

Ir noslēdzies pulkvedim Oskaram Kalpakam veltītais  literārais jaunrades konkurss. No Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas uz konkursa svinīgo noslēgumu 27.martā plkst. 13.00 Rīgā , Skrindu ielā 1 (O.Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā) ir uzaicināti gan pamatskolas skolēni, gan arī vidusskolēni- konkursa laureāti- Liega Krasovska, Alise Leitāne un Patrīcija Zālīte (sagatavoja sk.D.Vancāne-Viļuma) un Egija Matuseviča un Ēriks Siliņš (sagatavoja sk. E.Bērziņš).

Skolēnu darbi:

A.Leitāne, 8.b klase

Ko mums šodien teiktu Oskars Kalpaks?

1918.gads – pārbaudījumu laiks jaundibinātajai Latvijas valstij. Brīvības cīņas atsauc atmiņā vairākas nozīmīgas personības Latvijas vēsturē. Daudzi riskēja ar savu dzīvību, lai mēs tagad dzīvotu brīvā un neatkarīgā Latvijā. Oskars Kalpaks veda latviešu vīrus cīņā pret citu tautu karotājiem un nesavtīgi ziedoja sevi, savu dzīvību Latvijas zemei. Katrs saules stars vēstīja par jaunas dienas sākumu un par jaunas cerības rašanos aiz tālās horizonta līnijas. Bet par ko gan mēs – Latvijas nākotne- domājam? Vai kādreiz esam vienatnē apsēdušies un padomājuši par to, ko latviešu karavīri pārdzīvoja, lai Latvija būtu Latvija nevis Krievija vai Vācija?

Bet ko būtu teicis Oskars Kalpaks?

„Dzīvojiet, mīliet un cieniet savus vecākus, atdodiet godu savai valstij. Neļaujiet mūsu zemei atkal vaidēt. Neļaujiet svešas tautas karotājiem bradāt skaistos dārzus un pļavas.”

Ārā atkal snieg, atkal baltās dūju pārsliņas krīt no pelēki zilajām debesīm. Pašā Rīgas sirdī Oskara Kalpaka piemineklis, kas vēl joprojām klusībā stāsta par tā laika notikumiem. To apspīd vasaras karstā saule, apsedz ziemas baltā dūnu sega.

„Tas nekas, ka esmu palicis tikai jūsu atmiņās, esmu jūsu sirdīs, dvēselēs un atdusos Latvijas zemē. Es sargāju to iekšēji, noraugos uz to kā uz mazu bērnu, kas gadu gaitā aug un attīstās!” Oskars Kalpaks domā, viņš stāsta savu stāstu un noraugās uz mums no augšas. Tas mazais bērns ir Latvija. Viņš to sargā, gādā , lai tai viss būtu labi. „Liepsalas ir manas mājas, es vēl joprojām pa tām staigāju, kā toreiz, kad šeit dzīvoju. Ēdu pie balti noberztā virtuves galda. Guļu gultā un domāju tikai mazliet savādākas domas, dzīvoju tikai mazliet savādāku dzīvi, bet par to, Latvija, neuztraucies. Es atgriezīšos, kad sauksi, es skriešu, kad būšu tev nepieciešams. Es vienmēr būšu blakus un tu to jutīsi. Kopā ar pavasara putniem , ar to dziesmām , ar marta vēsmām, ar jaunām sajūtām!” Tik mīļi skan šie vārdi, kad to stāsta kāds, kam ģimene un Tēvzeme nozīmē tik daudz, tik skaisti tiek izrunāti šie vārdi, kas īsā laikā pastāsta par daudzu gadu notikumiem. „Es zinu, ar ko riskēju toreiz. Mana dzīvība nebija ne tuvu tik vērta kā tās miljons dzīvības, kas toreiz dzīvoja zem jauna karoga, zem jaunas valodas, zem tikko dibinātas valsts. Esmu lepns, ka dzīvību zaudēju tās dēļ, ko mīlu. Varbūt kādam tas var likties muļķīgi, bet tie, kas saprot Latvijas īsto vērtību, tās vērtību, kas naudā nav mērāma. Mīlošās ģimenes, kas spēja pārciest visu, kas toreiz notika, kas spēja aiz sevis atstāt neiedomājami lielu vēstures liecību, kas jums spētu dot atbildes uz sen uzdotiem jautājumiem, atvērtu acis uz patiesajiem notikumiem. Žēl, ka neesmu blakus, lai pastāstītu par tām izjūtām, kas toreiz mani pārņēma, vedot kaujā manus karavīrus. Drebošas rokas, trīcošas kājas, bet pāri tam visam drosme un satraukums. Arī man bija bail, arī es uztraucos. Baidījos pazust ierakumos, dziļajā ziemā nosalt. Tās neiedomājamākās slāpes, kas pārņēma mani tajā saltajā laikā. Pat ar žilbinoši balto sniegu nevarēja atgūties no sausuma sajūtas rīklē, kas mani mocīja vairākas dienas. Bija bail kaut kur pakrist un nekad vairs nepiecelties. Es zināju, ka man jāturpina vest savi vīri pretī uzvarai, es zināju jau no sākta gala, ka man tas izdosies. Bet tad notika negaidītais – mani sašāva, es pakritu nedzīvs. Jutu, kā ziemas aukstums iezogas dvēselē un mani pārņem nežēlīgas bailes. Tās pārmāca visas labās domas, emocijas, sajūtas. Mani nogalināja nevis lode, kas ietriecās manā sirdī, bet gan vainas apziņa, ka šo cīņu esmu zaudējis. Man acu priekšā pazibēja gara notikumu lente, dažu sekunžu laikā redzēju visu savu dzīvi. Man acīs saskrēja asaras. Zināju, ka nu viss – tās ir beigas. Pēdējais, ko atceros, bija, kā lodes spindza man pār galvu. It kā vēlēdamās mani skart vēlreiz, bet bija jau par vēlu.

Acīs satumsa gaisma, kas pārvērtās nebeidzamā, garā melnā ozolu alejā. Izskatījās, ka tā ietiecas debesīs. Es sapratu, ka vairs neesmu uz zemes, ka vairs savu dzīvi neturpināšu, kā ierasts, bet viens. Sirdī vienmēr zināju un jutu, ka šo cīņu uzvarēšu. Bailes pārgāja, emocijas izzuda, asaras neritēja.. Viss bija beidzies… Tagad dzīvoju tikai ļaužu atmiņās, Latvijas sirdī, grāmatās. Bet atcerieties vienu – es dzīvoju līdz ar jums, līdz ar tevi – Latvija. Nebēdā! Es esmu blakus. Sargāju tevi. Tāds ir mans stāsts.  Arī mans gods.  Klausies, Latvija, ko tev stāstu!”

Liega Krasovska, 8.b klase

***

Diena, kā jau ierasts novembrī, bija tīta bieziem miglas vāliem, mazā Ance sēdēja un prātoja, vai tā ir taisnība, ka novembrī  no biezajiem miglas vāliem uz mums noskatās veļu dvēselītes?

Logs bija vēss un nedaudz norasojis, arī meitenes deguns pēc brīža sajuta aukstumu, tāpēc līdz viņai kā pa sapņiem nonāca skolotājas balss: ‘’Oskars Kalpaks – mūsu tautas varonis. Viens no cilvēkiem, kas ziedoja katram cilvēkam pašu dārgāko – savu dzīvību. Arī viņam dzīvei bija savi sapņi un cerības, bet viņš izvēlējās tos visus ziedot, ziedot man, ziedot Tev, Ance, ziedot mums visiem, mums, latviešiem. Iedomājieties, bērni, kāda pateicība mums ir jāizrāda tiem cilvēkiem, kuri atdeva savas dzīvības par ikvienu no mums, mūs nepazīdami? Vai mēs jūtamies pateicīgi viņiem?’’

Ance vakarā devās mājās. Kā  jau  novembra vakarā, debesis bija satumsušas, un, par spīti dienā valdošajai miglai, pie debesu juma iemirdzējās miljoniem, miljardiem zvaigžņu, meitene gāja un nespēja vien beigt domāt par šodien klasē dzirdēto  jautājumu– vai viņa jutās pateicīga mūsu tautas varoņiem? Protams, jo viņa mīlēja Latviju. Meitene prātoja par šo un to, tad piepeši viņa pavērās debesīs uz mazajām zvaigžņu actiņām, un viņas uzmanību piesaistīja viena ļoti spilgta zvaigzne. Ancei likās, ka tā tuvojas, un patiesi- tā kļuva arvien lielāka un lielāka. Meitene nobijās, bet kāda balss viņai galvā sacīja: „Nebaidies, bērns, es tev pāri nedarīšu!” Balss likās ļoti nomierinoša un stipra, tāpēc arī uzticīga. Pēkšņi viņai vairs nebija auksti, telpa, kas meitenei bija apkārt, strauji izmainījās, parādījās stalts, drošs vīrs, kurš pasniedza meitenei roku un teica: ‘’Nāc, nebaidies, es tev ko pastāstīšu!’’

Ance redzēja, ka visapkārt noris kara darbība, bet telpa un skaņa šķita apslāpēta, bija sajūta, ka apkārt notiekošais viņu neskar, bet vīrieša roka viņu turēja,  sildīja, drošināja un izstaroja tādu kā pašapzinību, sirsnību un arī mīlestību. Viņi gāja līdz kādai zemnīcai, kur, salīdzinot ar āra dzestro, novembrim raksturīgo gaisu, bija diezgan omulīgi tiem laikiem.Uz neliela galdiņa dega eļļas lampiņa, kas telpu piepildīja ar nedaudz jokainu, bet siltu gaismu. Vīrietis palīdzēja meitenei ieiet un iekārtoties ērtāk, bet pats apsēdās viņai pretī un teica: „Sveika, Ance! Mans vārds ir Oskars. Es vēlos Tev ko pastāstīt!’’ Ance bija ļoti izbrīnīta, bet pārvarēja savas bailes un sāka runāt: „Kā Jūs zināt manu vārdu, kungs? Ko Jūs vēlaties tieši no manis? Kas Jūs esat? Kur es patlaban atrodos? Kāds tagad ir datums? Cik pulkstens?’’ Vīrs draudzīgi iesmējās un teica: „Lēnāk, lēnāk, meitēn! Kā jau teicu, es esmu Oskars, Oskars Kalpaks un vēlos tev uzticēt stāstu. Tagad ir salnu mēnesis, jūs to laikam saucat par novembri. Mēs tagad atrodamies manā pagaidu uzturēšanās vietā. Vai esi gatava uzklausīt manu stāstu?’’ Ance pamāja ar galvu un sacīja: „Jā, kungs!’’

Oskars  Kalpaks uzsāka savu sakāmo: „Kā jau tu, uz šejieni nākot, ievēroji, ārā varēja dzirdēt dažādus kaujas trokšņus, pašlaik cīņas un kaujas ir uz neilgu laiku pierimušas, tāpēc man ir laiks. Es esmu pulkvedis, vadīju pulkus Pirmajā Pasaules karā, vadu armijas pulkus arī tagad, Latvijas Brīvības cīņās. Man bija sapņi, kurus es diemžēl nevarēju piepildīt, bet pāri visam ir mans sapnis par brīvu Latviju, manu dzimteni, šis sapnis man var prasīt dzīvību, bet no nāves es nebaidos! Mana prioritāte ir stāties pretī kaut vai kaulainajai, tomēr iegūt brīvas manas mājas, manus mīļos, manu sirdi, kas pieder Latvijai, es nebēgšu, es to esmu apsolījis! Īstam vīram ir jātur solījumi un jāaizstāv ģimene un tās gods! Manas dzīves uzdevums un gods ir darīt visu, kas manos spēkos, lai atgūtu brīvu Latviju mūžu mūžos! Ja arī es kritīšu kaujas laukā, es neaiziešu, es palikšu pie saviem karotājiem, es dzīvošu līdz ar Latviju! Ja viņa būs, būšu es, ja viņas nebūs, nebūs manis. Mēs esam nedalāma vienība – es un mana Latvija! Protams, manas rokas ir par īsu, mans vārds ir par mazu, lai es viens noturētu mūsu māmulīti Latviju! Bez saviem karotājiem, mūsu staltajiem, bezbailīgajiem, drošsirdīgajiem, cēlajiem latvju bāleliņiem, maniem karotājiem mans sapnis būtu bijis tikai kā piliens okeāna plašajās, neizdibinājamās dzīlēs. Bet mans sapnis ir kļuvis par mūsu sapni, tas ir vairāk kā tikai mans sapnis,  tas kļūst par mūsu visu sapni, ja ikkatrā no mūsu sirdīm ir daļiņa no Latvijas, tad tas ir vairāk nekā mūsu sapnis, tad tā ir MŪSU nākotne, es veidoju nākotni, kas kļūs par pagātni, gluži kā jebkurš, bet tagadnes nav, ir tikai pagātne un nākotne. Es zinu, ka Latvija, mūsu Saules meita, ir iekārota no daudziem sumpurņiem un mošķiem, bet ikkatram latvietim ir jāsargā mūsu Saule, jo, ja nebūs saules gaismas, nebūs gaisa, nebūs ūdens, nebūs dzīvības- tātad nebūs – mūsu. Jebkuram gan pagātnes, gan nākotnes latvietim ir jāapvieno savi prāti vienotā veselumā, lai mūsu sauli, mūsu dzīvību radītu vēl stiprāku un spožāku. Mēs visi, kuri esam latvieši, esam Dieva izredzētā tauta, lai gan to neapzināmies, taču mums, kā jau izredzētajiem, ir jābūt daudz stiprākiem, gudrākiem. Būsim, mīļie latvieši, lepni par sevi, aizstāvēsim savu godu un savu esamību, kas nav iespējama bez mūsu Latvijas!’’

Kareivis Oskars sevi neuzskatīja par augstāku vai labāku par jebkuru citu karotāju, jo visiem viņiem bija viens mērķis. Viņš bija pārliecināts, ka tie, kas šo cīņu- būtībā jau ar diviem pretiniekiem, kas ir ienaidnieks kaujas laukā, kurš stāv tiem pretī, bet otrs, vissīvākais pretinieks sev -bija cilvēks pats, tie, kas šo cīņu iztur, tiek norūdīti kā ar tērauda bruņām, lai it neviens vairs nevarētu ievainot to, kas aiz tām slēpjas, un tā ir cilvēka sirds, kurā kā lādītē ir ieslēgts pats galvenais katra latvieša dzīvē – mūsu Latvija. Ance pat nemanīja kā no lielas ozolkoka kastes tiek izvilkts sainītis pašaustā mīkstas vilnas segā ietīts, tur bija vijole, Oskars Kalpaks  to izņēma un noglāstīja, viņa acīs varēja redzēt starojam mīlestību, sapņus un cīņas sparu par savu būtību.

… un tad atskanēja melodija, reizē smeldzīga un skumja, pacilājoša un lepna, kareivīga un droša, jautra un priecīga, tas bija pats jaukākais un neaprakstāmākais mirklis jaunās meitenes dzīvē. Melodija, tā izlauzās cauri zemnīcas smagajiem griestiem un tiecās, tiecās pretī zvaigznēm, kur mājoja cerības un sapņi, bet tur tieši tajā brīdī starp zvaigznēm tika lemts Latvijas liktenis, to veica mūsu likteņu lēmēja Laima, Dieviņš un Māra. Tajā brīdī Laimas māmiņas stelles, kuras auda Latvijas likteni, nepārstāja cilāties, bet tām tika pievienoti viskrāšņākie, spožākie dzīpariņi, tika nolemts, ka tā būs mūžīgi…

„Ance, kādas ir tavas domas?’’ skolotāja jautāja. „Ko, lūdzu?’’ meitene pārjautāja, jo bija pamodusies. „Es jautāju – vai, tavuprāt, Latvija pastāvēs mūžīgi?’’ „Jā, jo mūsos vēl arvien dzīvo latviešu cīnītāja gars, kāds mita arī mūsu tautas varonī Oskarā Kalpakā, viss ir tikai mūsu rokās!’’ skanēja Ances atbilde.

Tajā brīdī zvaigzne, par ko bija pārvērties Oskars Kalpaks, iemirdzējās, jo arī viņš zināja atbildi, latvieši ir uzvarētāji, mūžīgi mūžos…

Patrīcija Zālīte, 7.klase

Oskara Kalpaka stāsts

„Hei, meitēn! Patrīcija!”

Es sajūtu, kā rokas plauksta smeldzīgi sagrābj manu plecu. Pār manu ķermeni pārskrien tirpas, kas jau reiz šķiet izjustas. Un es atkal satieku Oskaru Kalpaku. Mans skatiens tiek vērsts uz viņa drūmo seju.

 Šoreiz tas notiek tepat, manā skolā, un Oskars Kalpaks man saka: “Izņem austiņas no ausīm, izslēdz telefonu un nebaidies, nāc tuvāk! Tu taču vari vienkārši parunāties!”

Mēs paejam malā no pārējiem skolēniem, bet šķiet, ka viņi pulkvedi pat nemana – varbūt viņa forma saplūst ar skolas gaiteņa sienām vai varbūt viņa uzpleči nav nospodrināti. “Nē,” man atbild Oskars Kalpaks, it kā dzirdēdams manas domas un sajuzdams katru manu soli un mānīgo mājienu, “viņi vienkārši negrib un arī nevar mani redzēt, jo viņi nezina, kas es esmu…”

“Ak, mūsdienas – kā man negribētos šeit aizkavēties pārāk ilgi. Es baidos no šī nepārzināmā un plašā virpuļa. Kas tagad ir tehnoloģiju lauks, agrāk bija kaujas lauks. Tad es nezināmajā devos ar lepnumu un pārliecību par savu Tēvzemi, dzimtenes brīvību. Par Latviju!”

“Bet tagad jūs, viens no labākajiem tā laika karavadoņiem, vēlaties no tā bēgt!” es smalkā un klusā balsī atbildu, kas nešķiet raksturīgi man.

“Vai atceries, kā tu lasīji par strēlnieku kaujām?” man jautā Oskars Kalpaks. Es neko neatbildēju, bet ar galvu piekrītoši pamāju. “Tikai tad viss notika pa īstam un reāli. Uz kaujas lauka mēs bijām kā mazi saules stari, kam bija tikai viena cerība – pārdzīvot nakti un rīta ausmu. Mūsdienās viss šķiet tik mākslīgs, pieskaries kaut kam, un tas sabrūk. Ne tikai lietas, bet arī cilvēki…

Jūs esat pārņemti ar modernajām tehnoloģijām, trendu drēbēm, statusu klasē, skolā, sabiedrībā. Jūs dzīvojat tik straujā ritmā, ka aizmirstat sarunāties savā starpā, aizmirstat domāt. Esat tik ļoti pārņemti ar sevi, ka Latvija, mūsu izcīnītā dzimtenes brīvība paliek kaut kur tālā ēnā. Patrīcija, apstājies un padomā! Tu un tavi draugi ir mūsu valsts nākotne. Drīz būs jūsu kārta cīnīties par mūsu valsti – ar savām zināšanām, darbiem. Vai jums būs mūsu aizrautība, mīlestība pret savu zemi? Vai nebūsiet to kaut kur pazaudējuši straujajā ritmā starp telefonu aplikācijām un īsziņām?”

Iestājās klusums, iestājās miers. No telefona austiņām vairs nedārdēja mūzikas skaņas un īsziņu pīkstieni nepārtrauca manu domu. Šķiet, ikviens bija dzirdējis pulkveža Oskara Kalpaka teikto.

 ”Nē,” es teicu. “Ja kaut viens no mums zina par jums, par to, kā tika izcīnīta mūsu valsts brīvība, mums būs gan aizrautība, gan degsme pastāvēt par savu valsti. Jūsu cīņa nav bijusi veltīga.”

Gaiteni atkal pāršalca klusums. Oskars Kalpaks ieskatījās man acīs, un viņa sejā parādījās smaids. Pulkvedis vairāk neko neteica, pagriezās un devās prom. Es redzēju, kā pa gaiteni cēli slīdēja nu jau pulkveža ēna, kura vēl tikai vienu reizi atskatījās, un smaids nebija zudis tāpat, kā mana cerība un neizzūdošā degsme par Tēvzemi…

Egija Matuseviča, 12.klase

Aicinājums latviešu tautai!

Redzu sapnī es asinis. Tādas sarkanas, lipīgas, nepatīkami siltas, varbūt- aukstas. Pamostos. Nē, tomēr nepamostos. Gar acīm nozib visa pagātne- bērnība, jaunība, briedums. Cenšos atvērt vienu aci. Otru. Nesanāk. Tad nu vēršu vaļā sirdi.

1882.gada 6.janvāris- auksta ziemas diena. Tad gan es varēju atvērt acis. Abas. Un kliegt- skaļi jo skaļi. Biju domājis pateikt vecākiem paldies, ka laiduši mani pasaulē, bet laikam sanāca par skaļu, tomēr visi bija priecīgi. Kad paaugos, vecāki mani jau sāka vedāt pa Meirānu pagasta līkločiem. Ar bērna acīm jau viss skaists. Man arī tā likās. Kad man bija gadi 8, mamma aizgāja uz maniem varoņdarbiem paskatīties no augšas. Tad jau pienāca skolas laiki. Man ļoti patika mācīties. Trīs gadus katru ziemu devos uz Visagala pagastskolu iegūt jaunas zinības. Gribēju būt gudrs un pēc tam gudrībā dalīties ar saviem bērniem. Bet es no dzīves atvadījos par agru- bērnu man nebija. Pēc tiem trim gadiem aizdevos uz citu skolu, kur iemācījos spēlēt arī vijoli. Spēlēju ne tikai pa vijoles stīgām, bet arī pa savām sirds stīgām, kas dun vēl šobrīd. Šo skolu pabeidzu un tad centos iestāties Pleskavas karaskolā, jo dienējot mācības sanāktu pa velti un mana ģimene jau nu nebija viena no pārtikušākajām, bet nesanāca- nebiju gana gatavs. Ne mans laiks, ne mana vieta. Arī valsts nebija gatava.

Tā es to sajutu.

Lielais spiediens, jebkurā brīdī no visām pusēm varēja uzbrukt. Arī Latgale vienu vienīgu lielinieku ielenkumā, ne ziņas, ne miņas no latvju puišiem un meitām. Visur viens vienīgs spiediens no Latgales puses uz visu pārējo Latviju- lielinieki bija mantkārīgi, neatlaidīgi, bez jebkādas vainas apziņas, bez loģikas, bez sirds. Valsts nebija gatava veidot reālus pulkus, jo tas savā ziņā provocētu tur pat blakus esošo režīmu. Tad savu laimi izmēģināju Irkutskā, kur izturēju savvaļnieka pārbaudījumus. Tā nu devos tālāk pa augšupejošām kāpnēm- dienēju, turpināju mācīties. Piedzīvoju gan labus, gan sliktus laikus, bet tomēr kļuvu par vecāko apakšvirsnieku. Arī apbalvojumi sāka savu ceļu pie manis. Ne jau dēļ metāla monētām auduma karekļos es to darīju, bet gan savas tautas, ģimenes un sevis dēļ. Patika man sargāt, patika man domāt un darīt, nevis domāt un turpināt domāt. Kas vainas, ja visu izdara kā nākas? Pēc tam jau uzkāpu pa trepītēm līdz jaunākā virsnieka pakāpei un par labu dienestu saņēmu vēl divus apbalvojums- tas tikai labas sirds un uzticības dēļ. Pirmā pasaules kara sākumā biju ložmetēju vada komandieris un nokļuvu tieši notikumu epicentrā- mani ievainoja, bet ko nu tur. Pēc tam jau cēlos un turpināju dāvāt savu sirdi savai tautai. Kārtējais apbalvojums. Šoreiz jau par drošsirdību un uzņēmību. Sv. Jura zobens, Sv. Jura ordenis, štābkapteiņa pakāpe, apakšpulkveža pakāpe, pulka komandieris, Landesvēra latviešu vienību komandieris, pulkveža pakāpe- tas jau līdz 1919.gadam. Biju izlicis visu savu sirdi un dvēseli savās vienībās un pulkos. Radīju saliedētus kolektīvus, lojālus un drosmīgus kareivjus, jo pats biju tāds, pat ļoti aizrauts ar savu dzīvi, ar saviem darbiem, ar saviem cilvēkiem. Katram jādara tas, kas patīk- es mīlēju savu zemi un savus sabiedrotos. Kopīgi spējām iet cauri liesmām un plūdiem, stindzinošām ziemām un verdošām vasarām. Mēs to spējām. 3.martā man un manam bataljonam vajadzēja ieņemt vietas gar Skrundas un Saldus ceļu, jo vajadzēja nogriezt ceļu lieliniekiem. Bija sākušās tā saucamās Brīvības cīņas, kā tās tagad dēvē, tajā laikā ar sabiedrotajiem- vāciešiem- vienkārši gribējām tikt vaļā no lielinieku važām un konservativitātes. Atceros, ka kļuva jau tumšs, tāda, kā neliela krēsla zibēja manā acu priekšā. Tad viens tumšāks stāvs. Tad vēl viens. Bet kaut kur tālumā. Sāku justies samulsis- vai tad nu šeit tik daudz zvēru skraida, ja apkārt viena vienīga bombardēšana notiek. Nonācām pie „Airītēm”, kad šie tumšie stāvi sāka šaut uz mums- kur tad nu zvēri būs ieročus ņēmuši un iemācījušies šaut. Domāju, ka esmu sācis jukt prātā, bet tā vietā, lai mīņātos uz vietas, devām „zvēriem” pretī. Tumsa. Tad asinis. Atkal tumsa. Smeldz. Atkal asinis. Centos atvērt vienu aci. Otru. Nesanāca.

Satiku savu mammu tur augšā- abi kopā nolūkojāmies uz to, kā par mani sēro. Gribēju būt ar viņiem tur lejā un pateikt, ka man viss labi. Atcerējos, kā piedzimstot skaļi kliedzu, lai gan negribēju. Domāju, ka šoreiz izdosies tik pat skaļi, bet neizdevās. Es tikai gribēju pateikt paldies…

Un paldies es gribu pateikt arī šodien. 96 gadi pagājuši kopš dienas, kad pārpratuma dēļ tiku cietis. Skatoties no augšas šodien uz manu mīļo Latviju, uz to pašu zemīti, pa kuru tiku bradājis mazām pēdiņām un pēcāk jau ar ieroci rokās, sargājot, gribu mesties lejā un skaut visu savu tautu, apvienot tos vienā pulkā un dot tiem spēku, dot cerību. Gribu aizskriet uz Lielbritāniju, uz Ameriku, uz Vāciju, uz Zviedriju un visur citur, kur mani tautieši atraduši laimes podu, un vest tos aiz rokas uz mūsu zemīti. Vai tad vajag bēguļot? Manos laikos vajadzēja. Pēcāk arī. Savādāk jau dzīvs nemaz nevarēja palikt. Bet tagad? Kas tad tagad tik slikts notiek? Neviens nost nešauj, neviens prom nedzen, visi cenšas cik spēka, lec un dara. Kamēr jauni, tikmēr jālec ar sviedriem un jādara ar rūpēm un tikai tad būs valstī labi. Ko tad tautieši grib? Lai viss nāk ar vieglu roku? Vēl uz sudraba paplātes? Kāpēc tad mēs cīnījāmies? Mēs cīnījāmies un cīnieties jūs arī. Dodiet savu sirdi un dvēseli zemei, kas jums bērnībā deva gardus, tikko no zemes izrautus un tuvējā mucā noskalotus burkānus. Dodiet savu sirdi zemei, kas jaunībā jums ļāva pa sevi braukt ar velosipēdiem, skriet ar draugiem vasarā uz dīķi nopeldēties un pēc tam mierpilni iegulties zālē, kad tā maigi kutina sānus. Dodiet savu sirdi un dvēseli zemei, kas briedumā jums ļauj stādīt zemenes un tomātus, lai jūsu bērniem ir ar ko našķoties. Un kas vecumā, ārā uz soliņa sēžot un skatoties uz savu turpinājumu, liek atcerēties, ko šī lieliskā zeme tomēr ir devusi. Nevajag biezus makus un dārgas mašīnas, lai mūsu zemīti mīlētu, lai mūsu zemīti pasargātu, lai pasargātu māmiņu, tētiņu, māsiņas, brālīšus. Lai cīnītos.

Sanāciet, saklausiet šīs pavasara gaišās notis, kas kā maiga strauta tecēšana pamodina no rītiem. Vai tad nav prieks? Un šo prieku taču negribas zaudēt, vai ne? Redzu no augšas, ka tuvu jo tuvu vārdiem neizsakāmas lietas notiek. Bet manai zemītei vēl miers. Sargiet viņas mieru manā vietā. Ja es varētu, tūliņ ar savas sirds loku nolēktu no debesīm un skrietu pretī draudiem, bet vai tad jūs arī nevarat? Zinu, ka varat. Sadodieties rokās, mani mīļie, nelaižat ļaunumu garām, lai līdz mūsu zemes dvēselei netiek. Un mūsu zemes dvēsele- mūsu dzīvība. Sargiet tos kartupeļu laukus, mazdārziņus, no kuriem bērnībā čiepāt ogas, sargājiet mazos bērneļus, lai tiem netiktu sliktas lietas stāstītas. Tagad jau visapkārt vieni vienīgi uzraksti, provokācijas, meli- dodiet bērniem palasīt Krāsainās pasakas vai vediet pie skolotāja, lai vijoli mācās spēlēt. Pasakiet, ka kāds labs paziņa palūdzis. Sargājiet vecos cilvēkus, lai tie jums dotu savu dzīves gudrību un spēku, kas sakrājies dvēselē, kad ķermenis vairs tik daudz nespēj. Ticiet man, gan jūs satiksiet kādu, kas mani zina, kādu, kas mani ir redzējis un viņš jums teiks to pašu, ko es- metiet bailes pie malas un pastāviet par mūsu zemi, lai neviens tai pāri nenodara, lai neviens tai neatņem tās burvību un tradīcijas, kuras iesējušās mūsu ikdienā kā mazas ozola sēkliņas un nu jau ir izaugušas par vareniem ozoliem- jā, neļaujiet šos ozolus nocirst. Un sargājiet arī paši sevi, jo kurš gan cits, ja ne jūs? Tikai jūs. Mūsu brīnišķā jaunatne un zelta vecāki, mūsu spēka avots un zināšanu devējs, mūsu sirdis un dvēseles.

Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka jūs esiet kaut kur tālu prom, jūs skatieties fotogrāfijas vai avīzes un redzat savu mīļo Latviju vai savus mīļos tuviniekus, un tad acīs sariešas asaras un tik ļoti gribās uz mājām, gribās pie ģimenes. Arī tad, ja pāris dienas ir pavadītas prom. Man, šeit augšā sēžot un skatoties, kas notiek ar maniem tautiešiem, arī ir asaras acīs. Veseli 96 gadi… 96 gadi pavadīti prom, pavadīti svešumā. Lai gan mana miesa atrodas manā dzimtajā pusē, dvēseles ilgas tā nespēj remdēt. Novērtējiet to, kas jums ir dots, novērtējiet to, cik liels spēks jūsos slēpjas un vēl nav atklāts, novērtējiet to, ka apkārt jūs dzirdat savu valodu un savu bērnu smieklus, nevis bombardēšanu, vaimanas un asinis, kā tas notiek netālu. Novērtējiet to, ka jūs varat strādāt un mācīties- citi to nevar. Novērtējiet, ka jums ir pajumte- citam tā ir nobombardēta. Pametiet skatienu pāri pāris robežām, tepat jau netālu vien cilvēki guļ zem gruvešiem, kamēr viens aiz melu aizkariem sēž un smīn. Tie cilvēki tā vien vēlētos, lai viņi būtu pāris robežas tālāk, kaut kur drošībā, bet viņus ar varu tur un spīdzina, atņem ne tikai mājas, bet arī mātes un tēvus. Novērtējiet. Novērtējiet, ka jums ir ģimene- kādam tā varbūt tikko aizgāja bojā. Novērtējiet mieru un klusumu. Un sargājiet to. Sargājiet dvēseles, kas sargās jūs pēc tam un sargāja jūs pirms tam. Sargājiet visu, kas jums ir apkārt, jo tomēr no tā, kas mums ir, citiem nav ne graša. Ir jātrenē sevi izturībai, ir jātrenē sevi gudrībai un atjautībai, jo mūsdienās apkārt melu ir daudz un dikti. Cits tic, cits atkal nē. Galvenais, atrodiet sevi un sargājiet. Iedvesma, spēks un atjautība vienmēr noderēs cīņā gan ar lieliem karaspēkiem, gan ar korumpēto sabiedrību, kas šobrīd plaukst un zeļ uz Latvijas zemes. Ir jābūt pašam savai galvai uz pleciem, ir jābūt lemtspējīgam, ir jābūt gatavam atdot dzīvību savas zemes vārdā. Tik daudzi ir neapmierināti ar to, ka viņi netiek novērtēti, ka Latvijā nav iespēju, Latvija esot par mazu un par neattīstītu priekš lieliem darbiem un lieliem vārdiem. Kur ir tie lielie darbi? Dzirdu tikai lielus vārdus. Kā lieli gurķi ar tukšu viduci. Ja grib kaut ko sasniegt, tad ir jāiet un jādara, jo kā būs, ja pie mums atnāks biedējošā dārdoņa un sāpju pilnie vaidi? Es domāju, ka no lielajiem balamutēm vairs nebūs ne miņas, tāpēc, tauta, esam kopā gan priekos, gan bēdās, gan sāpēs, gan sasniegumos. Esam kopā un mēs izdarīsim lielas lietas, to starp pasargāsim visu, kas mums dārgs un svēts.

Asinis tādas apkaltušas nu jau. Arī acis atvērt varu. Bet sirds paliek vaļā, sirdi atstāšu jums, lai sargā jūs, kamēr pats no mākoņa maliņas sūtīšu jums svētību un veiksmi, gudrību un drošsirdību, mīlestību un patiesību.

Izmantotā literatūra:

  • http://vesture.eu/index.php/Kalpaks_Oskars
  • http://www.uzdevumi.lv/p/latvijas-vesture/8-klase/latvijas-valsts-izveide-un-brivibas-cinas-7215/re-9eb4ee7a-a3db-4b30-bb33-c3b4282af083
  • http://www.karamuzejs.lv/~/media/karamuzejs/documents/Kalpaks_web.ashx

Ēriks Siliņš, 10.klase

Ir jātic un nav jāpadodas, lai nonāktu līdz laimei

Jā, Oskars Kalpaks, cik mēs esam dzirdējuši vēsturē, ir varens vīrs, ja ir vairākkārt centies iestāties skolās un nepadoties, kā arī sevī glabājis milzīgu patriotismu pret valsti. Nepadoties un patriotisms, kā arī izjūtas šie vārdi būs manas esejas atslēgas vārdi vai precīzāk, šie vārdi noteiks manas esejas galveno būtību, jo padoties, kā man teicis viens spēkavīrs, nedrīkst – cīnies, kamēr muskuļi raujas un kauli lūzt, bet kā senči – sava dzimtā vieta ir jāmīl, lai arī kāda tā būtu. Lai labāk jums liktu saprast, daudzviet es runāšu Oskara Kalpaka vārdā, kā man liktos, ko viņš mums šodien teiktu.

Tik daudz variantu, ko mums varētu teikt O.Kalpaks, jo savas domas / uzskatus mēs dzīves laikā varam mainīt. Tāpat arī Kalpaks, pēdējos savos dzīves mirkļos, varēja mainīt savus uzskatus par dzīvi. Tieši tāpēc, nav viegli saprast, ko īstenībā cilvēks grib teikt, vai to, kāds viņš ir rādījies sabiedrībā, vai arī tāds, kāds patiesi ir. Viņš mums vēlētos pastāstīt, kā arī iestāstīt, kā mums ir jādomā par savu valsti. Kāpēc valsti? Tāpēc, ka viņš neko citu mums nespētu pastāstīt, ja nu vienīgi, cik grūti var dzīvē iet. Viņš stāstītu par to, kā jāizstāv sava valsts, vienalga, kāda tā būtu, savu valsti – Latviju.

Es teicu, ka var būt vairāki varianti, ko mums Oskars Kalpaks varētu pateikt, bet es minēšu divus variantus par kara gājieniem.

1. “SVEIKI, BRĀĻI! Tieši šādi es jūs vēlos saukt, jo katrs mēs esam kā viens vesels, viens pilnīgs Latvijas karaspēks. Brāļi, es esmu pildījis savus pienākumus vairākos amatos, kā arī jūsu amatā. Mani karavīri, katram no mums ir pienākumi, bet lai tos pildītu, mums iekšā ir kaut kam jābūt. Jautāsiet kam? JĀ! Daļai sirds mūsu valstij, dzimtenei un otra daļa mūsu ģimenei – mātei, tēvam, māsām un brāļiem, kā arī sievai un bērniem.  Jūs stāvat šeit un pieminat kaujas, pareizi, bet vai tas ir viss uz ko ir jātiecas, mīlot savu valsti? Pavisam nē, jums jāsaprot, kā jutās visi karavīri, jūsu senči, kad cīnijās, jāsaprot, kāpēc es cīnījos un centos aizsargāt savu valsti un jāsaprot, kāpēc es nepadevos, kad skatījos, kā brāļi mirst un pats tieku ievainots. Tā visa ir sirds un saprašana, ja domā, ka neko nespēsi darīt vairs un nespēsi pretoties citam karaspēkam, citas valsts spēkam, nespēsi aizsargāt savu valsti, tad, lai šauj, lai šauj vairāk, bet mēs NEPADOSIMIES un liksim baidīties ienaidniekiem no tā, cik drosmīgi mēs esam un kāds gribasspēks mums ir aizsargāt savu valsti.”  Jā, tas viss skan ļoti skaisti, bet vai Oskars Kalpaks tā patiesi teiktu? Noteikti, ka jā, jo viņš vēlas, nē, nevis vēlas, bet grib, lai visi mīletu valsti tāpat, kā viņu senči un arī nepadoties, bet gan cīnīties, jo sargot savu dzimteni, tu sargā tai skaitā savu ģimeni.

2. Bet, ja Oskars Kalpaks būtu no jauna piedzimis un būtu mainījis savus uzskatus par dzīvi? Viņš runātu pretēji, viņš būtu mēģinājis iestāstīt, ka karš, tā ir ļoti šausmīga lieta un nav tajā visiem jāpiedalās, var arī pakļauties cita varai, bet tas skanētu, protams, neticami no viņa mutes, bet tomēr, nedrīkst izslēgt ārā visus iespējamos variantus.

“Tauta! Nelieniet kara laukā, būs slikti! Milzīga daļa mēs kritīsim, kamēr sapratīsim, ka atpakaļ ceļa nav, lai padotos. Mēs nespēsim pretoties milzīgam ienaidnieku karaspēkam, nevarēsim viņus visus nošaut. Padomājiet, cik slikti būs jūsu mātei, māsām, sievām un bērniem! Viņiem būs grūti dzīvot bez jums. Lai tikai drosmīgie, tie, kuri tic, iet kara laukā un cīnās!’’ Nedomāju, ka Oskars šādi varētu teikt, jo pats piederēja pie tiem drosmīgajiem, kuri gāja kara laukā un viņš noteikti bija viens no tiem, kurš teica, lai nāk visi vīri veidot lielāku Latvijas armiju un veidot lielāku drosmi, lielāku spēku, lai parādītu, ka viņi var uzvarēt visus, ir tikai jātic.

Nav jādomā, kurš no variantiem būs vairāk ticams, katrs atbildēs, ka pirmais, bet retais arī piekritīs otrajam – var arī pakļauties cita varai, galvenais, lai būtu miers savās paša mājās, neskatoties uz to, vai valsts pazūd vai nē. Šiem cilvēkiem nav patriotisma. Bet nerunājot par to, ko viņš mums teiktu, lai sargātu savu valsti? Ko vēl Kalpaks teiktu? Protams, izjūtas kādas bija viņam kara laikā.

Izjūtas. Oskars Kalpaks, kā vienu no lietam būtu minējis savas izjūtas, kad viņam 1914.gada 13.augustā lode skāra 9.ribu un baiļu pārvarēšanu, kad iespējams domājis par to, kas notiks tālāk pēc viņa nāves, jo būs zaudējis lielu skaitu asiņu, bet nē, viņš palika dzīvs, bet kā? Tagad, varam tikai iedomāties, kā kāds karavīrs un pat varbūt tuvs draugs Kalpakam, norāvis no sava krekla audumu un pielicis viņam pie brūces. Vai arī kāda no medmāsām netālu atradās un palīdzējam viņam. To noteikti, viņš vēlētos pastāstīt, jo daudzi no mums baidās no nāves – negrib mirt, bet agrāk vai vēlāk tomēr pienāk katram gals. Ar šādu notikumu viņš pierādītu, ka nav jābaidās no nāves otro reizi, jo vienu reizi tu jau varēji mirt, ja vien būtu smagāks ievainojums vai arī neviena nebūtu apkārt un viņš sevi savest kārtībā nevarētu. Pie izjūtām, drošvien būtu smējis, kā daudziem nepatīk lauku darba mīnusi – dubļi, karstums, aukstums, sviedri, enerģijas zudums utt., jo pašam kara laukā bija jāizdzīvo ar visiem šiem mīnusiem. Viņam bija jāguļ uz zemes, gaidot pretinieku, jāsalst ziemā, lai sagaidītu ziņojumu, ka var uzbrukt un jācer / jākoncentrējas, lai patiesi izšautās lodes trāpīs ienaidniekam, nevis aizšaus garām. Ja runa iet par izjūtām, tad noteikti daudzu brīnišķīgu emociju stāsts var paiet par to, kā armijai pievienojās vēl vairāk vīru.

„Paldies! Paldies jums, ka pievienojaties mums, paldies, ka neesat vienaldzīgi par to, ar kādu valsts vēsturi dzīvosim.

Cik liela tā ir laime,

Kad padoties mēs negribam.

Cīnīties mēs varam labi,

Ja ticēsim mēs visi labi!

Cik man ir labi, ka jūs šeit ierodaties vēl lielākā skaitlī. Man tik viegli paliek sirdij, kad ticēt es varu vairāk, kad cīnīties es varu vairāk, jo redzot arvien vairāk vīru man spēka kļūst vairāk.” Pantiņš nav neviena teikts, tikai manas domas, ko varētu Kalpaks sacīt. Tā patiesi ir – jo lielāka armija, jo lielāks spēks. „Protams, salīdzinot ar citām armijām, piemēram, krievu vai vācu armiju, mēs esam maza, bet tieši tāpēc mums galvās atkārtojas frāze – Mazs cinīts gāž lielu vezumu. Nekas, ka esam maza tauta, mēs izdarīt varam daudz.”

Bet tagad par svarīgo, jā, valsts pamešanu.

„Kur jūs brauciet prom brāļi un māsas? Kāpēc jūs savu valsti pametat? Pirms gadiem pieciem jūs teicāt, ka nepametīsiet savu valsti un mīlēsiet, būsiet patrioti, bet tagad? Tikai skataties ziņās, kas notiek Latvijā, kad paši atrodaties citā valstī un tur arī dzīvojat, strādājat. Aizdomājaties par to, cik svarīga ir tā vieta, kur jūs piedzimāt – dzimtene. Tur, kur māte ar tēvu nodzīvoja savu laiku un audzināja jūs, jā, tieši tā, jūsu bērnība. Kā var pamest tādu vietu? Nedrīkst pamest, apdomājaties!

Oskars Kalpaks ar saviem vārdiem mums liktu mīlēt savu valsti, mīlēt tos, kuri tajā dzīvo. Viņš liktu lielai daļai atgriezties Latvijā un nepieļaut tādu kļūdu, kā valsts pamešana. Viņš liktu ticēt, ka nepadodoties mēs esam spējīgi uz milzu darbiem, liktu ticēt, ka sajūtas var būt daudz briesmīgākas, kā mums varētu likties. Kalpaks mūs padarītu par mūžīgiem patriotiem un mēs saprastu, ka savā valstī ir jārunā savā valodā, nevis citā.

Komentāri

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt