Mika Kiršteina (9.b klase) konkursa darbs “Mūžīgais pavadonis”

2015. gada 23. Februāris

Cilvēks ir kā augs. Kā kopsi, kā rūpēsies, tāds tas izaugs, dos ziedus un prieku apkārtējiem. Tā arī mēs dzīvojam – mācāmies no ģimenes, draugiem un visiem ceļā sastaptajiem gan labiem, gan arī ne tik pareiziem cilvēkiem.

 Pie manas mājas ir kāds īpašs augs. Kastanis. Katru pavasari tas pārsteidz ar kuplajām, baltajām ziedu svecēm, vasarās ļauj atpūsties savā ēnā, bet rudeņos priecē ar smaidā ieplīsušiem adatu bumbulīšiem. Ar cilvēka dzīvi salīdzinot, nu viņam jau pusmūžs – 45 gadi. Omīte stāsta, ka šis milzenis reiz iestādīts dobes vidū un izaudzis no tāda maza, durstīga kastanīša, kādi tagad rudeņos briest viņa kuplajos zaros. Varu tikai iztēloties, kā tas ticis kopts un lolots. Nu šī koka ēna mani pavada, sagaida un sveicina, atgriežoties pēc dienas gaitām mājās. Žēl, ka es savā jaunības steigā ne vienmēr tajā ieskatos, ne vienmēr sveicienu atņemu, bet mīļa gan man šī ēna ir pavisam noteikti. Kastanis ir tik milzīgs, ka vasaras svelmē savā pakājē paslēpj arī daļu no mūsu MĀJAS.

Arī mājai ir sava ēna. Paveros apkārtnē – skat, to ēnas tik ļoti dažādas! Tāpat kā pašas ēkas, kuras ir parastas, necilas, jaunas un vecas, pavisam vienkāršas, vienstāvīgas, daudzstāvīgas, bet mēdz taču būt arī villas un greznas pilis ar spiciem torņiem uz jumtiem. Māja, kurā es dzīvoju, ir pavisam vienkārša, tomēr tai ir visskaistākā ēna, kādu esmu redzējis, jo tajā atrodas mans zelts, dārgumi, bagātība jeb mani mīļākie cilvēki – mana ĢIMENE.

Mēs ikviens sākam kā balta lapa, aiz aizvērtām durvīm. Un mums nav pat nojausmas, ka pasaulē ir tādas ēnas. Nezinām, kādas tās izskatās, vai tās kustas vai stāv uz vietas, kāpēc dažas nāk līdzi. Ēna seko ik solī, mēs nevaldām pār to. Reizēm iet blakus pa labi, brīžiem pavīd kreisajā pusē, dažkārt paskrien priekšā. Mazliet vēlāk pamanām, ka ēna redzama tikai saulainās dienās, bet drūmajās tās nemaz nav. Vēl vēlāk sākam pētīt savu pavadoni sīkāk – KĀDA tā īsti izskatās? Kas jādara, lai MANA ēna būtu skaistāka gan ārēji, gan pēc būtības? Varbūt mana ĒNA nav tikai ēna, bet gan pleca sajūta, kura allaž ir līdzās? Cilvēks ir tāda neizprotama būtne, kam jāiegūst viss, ko vēlas, pat neiespējamais. Un tad kādu brīdi saprotam, ka ar nepietiekamu gribasspēku nevaram to īstenot. Labi, ja līdzās kāds, kas mūs urda kustēt uz priekšu un uz kuru vai kuriem reizēm gribas atskatīties.

Ir reizes, kad pat saulainā laikā pazūd atsevišķas ēnas. Tie momenti, kad jūtu savas tautas vienotību. Sanākot visiem kopā Valsts svētkos, Jāņos vai Dziesmu svētkos, sporta pasākumos vai kādos citos patriotisma un vienotības svētkos, mēs stāvam tik cieši cits citam klāt, ka aizmirstam par savi. Tad ir tikai plecs pie pleca – vienotības un atbalsta sajūta. Lūk, tais brīžos individuālās ēnas kļūst pavisam neredzamas. Tie ir laimes mirkļi, jo jūtos stiprs, sajūtas – fantastiskas. Tad es neesmu vienkārši ES, tad esmu daļa no savas tautas.

Ar katru dzīves dienu, notikumu kļūstu pilnīgāks. Mana dzīves lapa kļūst arvien krāsaināka, durvis paveras vairāk. Bet varbūt ēna ir iedvesma dzīties pakaļ sapņiem, mērķiem, lai arī cik netverami tie būtu? Man ir daudz vairāk iespēju, izvēļu, kurp doties, ko darīt. Iestājoties šais durvīs, izlemju savu turpmāko ceļu. Es varu palikt uz vietas, varu pārkāpt savai nedrošībai un doties uz priekšu. Nekas mani netur, ja pats to negribu; ir tikai jānotic un jāiet. Ir izvēle – vai iešu pa dubļiem klātu ceļu vai došos pasaulē paceltu galvu pa tīru, iemītu un iestaigātu taku. Savu nākotni es turu savās rokās. Ir jāsaprot, ko vēlos, ko gribu, tad – jātic sev un savam gribasspēkam.

Arī manai SKOLAI ir visskaistākā ēna, jo tā ir vieta, kur pavadu ļoti daudz sava laika, lai augtu fiziski un garīgi. Tajā ir mani draugi, mani skolotāji un mana mīļā sporta zāle. (Iespējams, kāds cits skolēns saka tieši šos pašus vārdus, domājot par sevi.) Viņi sniedz man zināšanas un veido manu iekšējo ES – pieklājību, erudīciju, draudzīgumu, rūda cīņassparu un izturību, tiecoties sasniegt mērķus. Tā top iekšējā ēna, kas mani raksturo. Ārējā parāda manu augumu, izskatu un izteiksmīgumu. Ne vienmēr tā izskatās kā melns, parasts pleķis, kas atrodas blakus krēslainā vakarā. Lielākoties skolas ēna ir bālākas vai spilgtākas cilvēku atmiņas par kādu konkrētu kopīgu piedzīvojumu.

          Lai ēna būtu skaista – stalta, spilgta un pārliecinoša -, par savu raksturu ir jārūpējas. To ir nepieciešams īpaši veidot, kopt un audzināt tā, lai nebūtu kauns rādīt citiem. Tad ir iespējams izaugt kā kastaņkokam – tikpat kuplam, skaistam, ražīgam, citiem pavēni sniedzošam.

 Kā es to daru? Pavisam vienkārši. Baudu sauli. Bet dažreiz sakožu zobus un apzināti veidoju sevi. Nav viegli, tomēr zinu, ka pēc tam noteikti to nenožēlošu. Jo biežāk tā daru, jo labāks kļūstu, skaistāks kļūst mans tēls manas ģimenes, draugu un pārējo cilvēku redzējumā.

Es lepošos ar sevis radīto ēnu!

Komentāri

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt