Mans Latvijas karoga stāsts

2012. gada 29. Septembris

Jānis Burka, Republikas mēroga konkura uzvarētājs

Latvijas valsts karoga forma ir noteikta Latvijas valsts Satversmes 4.pantā. Tam ir taisnstūra forma un sarkanbaltsarkanas krāsas proporcijā 2:1:2. Svarīgi ievērot, ka Latvijas karogā tiek lietota tumši sarkana krāsa.  Latvijas karoga  veids un lietošana tika noteikta jau 1923.gadā, faktiski to lietoja jau pirms oficiālās atzīšanas un valsts proklamēšanas.
Karoga vēsturiskās saknes ir meklējamas Vidzemē. Livonijas Atskaņu hronikā ir apraksts, kā cēsnieki 1280.gadā devušies palīgā zemgaļu apdraudētajai Rīgai, līdzi ņemot sarkanbaltsarkanu karogu. Teika stāsta, ka karogs radies, kādu ievainotu karavīru novietojot uz balta palaga. Karavīra asinis plūdušas uz abām pusēm ,bet vidus palicis balts .Karavīrs nomiris, bet cēsinieki pacēluši palagu un ar jaunu spēku devušies kaujā, lai atriebtu savu biedru. Tā karogs ar sarkanbaltsarkanām krāsām kļuvis par latgaļu cilšu atšķirības zīmi un vēlāk latviešu neatkarības simbolu.
19.gadsimtā 70.gados sarkanbaltsarkano krāsu kombinācijas lietošanu karogos un publiskos pasākumos ieviesa jaunlatvieši. Ap 1870.gadu Ata Kronvalda vadībā tika organizētas  latviešu studentu sanāksmes jeb Tērbatas latviešu literārie vakari. Tērbatas vācu studentu organizācijām bija savi ģērboņi, karogi, krāsu lentes un galvassegas korporācijas krāsās. Arī latvieši sāka domāt par piemērotām ārējām nozīmēm vakaru dalībniekiem. Viņu vidū šajā laikā bija divi Grīnbergu Jāņi – abi vēstures studenti. Interesējoties par latviešu vēsturi, viens no abiem Grīnbergiem  sāka lasīt  Atskaņu hroniku. Kādā vietā, aprakstot notikumus 1279.gadā, hronists stāstīja:

Kā zemes sargi no Cēsīm uz Rīgu
Bij devušies –   to es patiesi zinu –
Simts vīru, ordeņabrāļa vesti,
Kas saņēmuši bija vēsti.
Tie ieradās tur stalti tā
Ar karogu krāsā sarkanā,
Kas bija ar baltu cauri šķelts-
Tāds paradums tiem godā celts.
Par Cēsīm pili sauc tur kādu,
No turienes zinām mēs karogu šādu.
Un latvju zemēs šo pili rod,
Kur sievas tiešām jāt arī prot
Ne sliktāk par dažu vīru.
Tādēļ, es saku taisnību tīru,
Tas latvju karogs ir patiesi.

Šo Grīnberga atklājumu uzņēma ar sajūsmu un  krāsas sarkans- balts – sarkans kļuva par jaunlatviešu simboliem.
Kad 1918.gada 18. novembrī nodibinājās Latvijas valsts, Nacionālā teātra skatuvi arī rotāja audums šajās krāsās. Tad tas kļuva par jaunās valsts galveno simbolu. Latvijas karoga galīgo formu izveidoja mākslinieks Ansis Cīrulis.
Latvieši ar sarkanbaltsarkano karogu dzīvoja laimīgi savā valstī 20 gadus. Visas nelaimes iesākās 1939.gada 23.augustā, kad tika parakstīts Molotova Rībentropa pakts.
Šī pakta rezultātā Baltijas valstis zaudēja savu neatkarību uz 50 gadiem. Okupācijas laikā no 1941.-1951. gadam deportēja 60000 cilvēku. Šie okupācijas gadi bija ļoti grūti un bargi. Sarkanbaltsarkano karogu lietot vairs nedrīkstēja, bija jālieto sarkanais karogs ar sirpi un āmuru  un vācu karogs ar kāškrustu. Taču drosmīgi cilvēki slēpa savu karogu un glabāja to kā lielāko dārgumu. Karogs kļuva par drosmes un cīņas spara apliecinājumu tad, kad cilvēki sapņoja par savas valsts atjaunošanu.
Skrīveros dzīvoja un mūsu skolā bija mācījies tāds jaunietis Andrejs Pūce. Pēc atgriešanās no dienesta padomju armijā viņš strādāja par celtnieku Rīgas HES un kopā ar dienesta biedru Feliksu Nikmani no Pļaviņām un vēl 3 cilvēkiem sāka aktīvu darbību pret latviešu apspiešanu no krievu puses: pret latviešu svētvietu – Oliņkalna, Staburaga, Liepavota iznīcināšanu sakarā ar Pļaviņu HES celtniecību. Viņi rakstīja un lasīja dzejoļus par latviešu tautas likteni, izvešanām, smagajiem apstākļiem kolhozos. Tajos laikos par tādām lietām brīvi runāt nedrīkstēja. Jaunieši gribēja celt tautas pašapziņu, tāpēc viņi sacerēja ,drukāja un izplatīja skrejlapiņas ar dzejoļiem un aicinājumiem nebaidīties un neklusēt par okupantu nodarījumiem. Izveidotā grupa tika nosaukta par Latvijas Nacionālās Vienības partiju. Tai bija arī sava programma un statūti. Andrejs Pūce ierosināja  par mērķi izvirzīt atdalīšanos no Padomju Savienības. Jaunieši izgatavoja savai grupai arī īpašu simboliku no Latvijas brīvvalsts divlatnieka.
1971. gada jūnijā Skrīveru topogrāfiskajā tornī Klaucēnu kalnā pretī aptiekai naktī no 13.uz 14.jūniju, kad pirms 30 gadiem  šajā datumā notika  pirmā latviešu izvešana uz Sibīriju, Andrejs Pūce uzvilka  sarkanbaltsarkano karogu. Karogs bija no Latvijas brīvvalsts laikiem. A.Pūce to bija atradis Doles salā kādā nojaukšanai paredzētā mājā. Tur tika atrastas arī grāmatas “Lielā sāpju draudze  ” un “Baigais gads. ” Tās jaunieši deva slepus cits citam lasīt. Tāpat viņi darīja arī  ar pašu sacerēto skrejlapu “Atbilde tautas draugiem” par  Daugavas senlejas applūdināšanu,  par Ķegumu, pēc kura uzcelšanas Latvijā nepalika neviena zviedra, bet pēc Pļaviņu HES uzcelšanas palika vesela pilsēta ar sveštautiešiem.
Vēlāk A.Pūce ar F. Nikmani Rīgā nopirka Latvijas PSRS karogu, apšuva to ar melnu malu un uz karoga uzrakstīja: ”14.jūnija lielinieku  upuru piemiņai” .Tā paša gada jūnijā A. Pūce šo karogu izkāra Skrīveros tajā pašā tornī, kur tika uzkārts pirmais karogs, bet pie torņa pakājes pielika uzrakstu: ”Šoreiz patiešām mīnēts!”
1972.gada 27.jūnijā A.Pūci apcietināja un četrus mēnešus turēja apcietinājumā. Pēc tam viņu  izsūtīja uz četriem gadiem stingra režīma nometnē Permas apgabalā kopā ar 350 citiem izsūtītajiem. Tur viņš satika arī Gunāru Astru –  vienu no ievērojamākajiem latviešu cīnītājiem par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
1976.gadā A.Pūce atgriezās Latvijā. Spēku izturēt viņam deva Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga atspulgs un liela vēlēšanās ieraudzīt atjaunotu neatkarīgu Latviju. Baltijas ceļš, tautas manifestācijas Daugavmalā un Dziesmotā revolūcija ļāva viņam to piedzīvot.

Komentāri

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt