M.Kiršteina (9.b klase) konkursa darbs “Viss sākas no mazumiņa”

2015. gada 23. Februāris

Mana iecienītākā vide ir sporta zāle, kur es pavadu ļoti daudz sava brīvā laika un kopā ar draugiem leju sviedru litrus garajās treniņu stundās. Tas viss tikai tāpēc, ka handbols ir kļuvis par mūsu vajadzību un nepieciešamību, bez tā vairs nevaram iztikt. Sākam kļūt atkarīgi no komandas un rokasbumbas spēles.

Es šo sporta veidu zināju jau kopš bērnības. Manā ģimenē ir  interesants fakts, ka esam pieci bērni: es – jaunākais, bet vecākie brāļi Jānis, Mārtiņš, Einārs un māsa Egita ir divi dvīņu pāri. Viņi visi spēlēja handbolu un darīja to ļoti labi. Savu karjeru sportā aizsāku, pateicoties brālim Eināram, kurš jau no mazotnes mani vadāja uz pieredzējušu vīriešu sacensībām. Reiz treneri piedāvāja, vai es nevēlētos būt kā grīdas uzkopējs spēles laikā. Protams, nevarēju atteikties, jo mana sirds dega aiz vēlmes atrasties uz laukuma kopā ar slaveniem spēlētājiem. Kaut maliņā, stūrītī, jebkur aiz līnijas! Piespēle, uzbrukums, aizsardzība, vārti!…  Esot uz laukuma, tā aizrāvos ar spēles skatīšanos, ka aizmirsu par saviem darba  pienākumiem. Tas bija tiešām smieklīgi! Iepazinos arī ar daudziem brāļa komandas biedriem. Tā nu es lēnām sāku kļūt pazīstams handbolistu vidē.

Kad mācījos otrajā klasē, kādā parastā dienā pie mums ienāca sporta skolotājs un jautāja, kurš vēlētos uzsākt treniņus. Tobrīd no tāda piedāvājuma nevarēja atturēties gandrīz neviens klases puisis, jo paskriet un pamētāt bumbu vēlējās ikviena mūsu mazā sirds. Tolaik sporta zāle likās gandrīz divas reizes lielāka nekā tagad, jo paši bijām gandrīz tikpat reižu mazāki. Tā sākām apgūt handbola pamatus. Bet pie apaļās bumbas formas pierast nenācās nemaz tik viegli. Manas debijas sacensības bija ļoti satraucošas, jo tajās izbaudīju pilnu emociju buķeti – guvu pirmo pieredzi un pirmo zelta medaļu. Ikdienas treniņos viss šķiet vienkārši, bet atbildīgajos brīžos sevi piesaka stress un līdz ar to arī kļūdas. Katram gribas individuāli izpausties laukumā, pašam iemest vārtus, taču šai spēlē nedrīkst nerēķināties ar biedriem.

Laikam ritot, varēja just, kā sāk izveidoties komanda. Protams, skaitliski nebijām vairs tik daudz kā pašā sākumā. Bija palikuši tikai apzinīgākie, spēcīgākie, azartiskākie un mērķtiecīgākie. Kad sestajā klasē nomainījās treneris, sākās pavisam citi laiki. Komandā bijām un joprojām esam ļoti draudzīgi, palīdzam un atbalstām cits citu, kad tas nepieciešams. Nu mūs trenē skolas direktors Aldis Rakstiņš, kuram ir milzīga pieredze handbolā. Jau tā paša gada vasarā viņš mūs aizveda uz pirmo starptautisko turnīru, kas norisinājās Zviedrijā. Tur, Stokholmā, sacenšoties ar citu valstu komandām, mēs sapratām, ka vēl jāmācās daudz un nopietni, lai varētu gūt pārliecinošas uzvaras pār pretiniekiem. Sāku strādāt ļoti daudz arī individuāli. Katrā nedēļas dienā biju ieplānojis vismaz vienu treniņu, kopā ar brāli un viņa draugiem spēlēju ielu handbolu, kam sekoja izcili rezultāti – iekļuvu Latvija U16 izlasē. Par to biju sapņojis jau labu laiku.

Tagad handbols ir kļuvis par manu sirdslietu. Būtu ļoti grūti no tā atteikties (lai gan esmu mēģinājis un nekas nesanāca). Cītīgi trenējos kopā ar izlasi, cīnāmies un gūstam pieredzi kopā ar labākajām komandām virslīgā, regulāri dodamies uz draudzības spēlēm kaimiņvalstīs, lai varētu parādīt sevi no labākās puses Eiropas čempionātā, kas norisināsies 2016. gadā Hamburgā. Ar lepnumu skatos pieaugušo izlases spēles, jo viņi, kam ikdienā katram savs maizes darbs, ir īsti handbola entuziasti un savas valsts patrioti. Aizkustinošs ir ikvienas spēles sākums un brīdis pēc uzvaras, kad visa komanda uzliek viens otram rokas ap pleciem, paceļ skatu uz sarkanbaltsarkano karogu un vienoti no sirds dzied Latvijas valsts himnu. Tad es jūtu lepnumu par piederību savai zemei un savam sporta veidam.

Man ļoti svarīgs arī ģimenes atbalsts. Īpašas ir tās spēles, kuras vēro vecāki, bet katrreiz, izejot no mājas, spēku dod omītes: „Ēes turēšu īkšķīti’’. Tagad arī Tu, lasītāj, esi uzaicināts uz šīm spēlēm, lai gūtu pozitīvu emociju lādiņu, reizē ar savu klātbūtni tribīnēs uzmundrinot mūsu cīņassparu un palīdzot sasniegt manu un komandas mērķi – godam pārstāvēt Latviju!

Komentāri

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt