Kalvja Kalniņa (5.klase) konkursa darbs “Nekas nav neiespējams”

2015. gada 23. Februāris

Planēta Zeme ir mājvieta vairāk nekā 7 miljardiem cilvēku, taču šajā pasaulē mēs neesam vienīgie, kas cīnās par vietu zem saules. Esam attīstītākās radības zemes virsū, bet tas mūs nepadara par labākajām un spēcīgākajām būtnēm. Mūsu spēkos nav apturēt dabas stihijas, mēs nespējam nedz lidot, nedz peldēt jūras dibenā.  Mums nav doti spārni kā putniem, mūsu organisma uzbūve nav radīta tam, lai varētu nirt dziļi okeānā, lai ieraudzītu noslēpumus un brīnišķo skaistumu, ko tas slēpj.

Tomēr cilvēki vairāku tūkstošu gadu garumā ir vēlējušies būt kā putni, kas aplido apkārt zemeslodei un redz pasaules krāšņumu. Viņi ir gribējuši nokļūt dziļi okeāna dzīlēs kā zivis un ieraudzīt zemūdens valstību. Cilvēki ir alkuši izzināt nezināmo, izgatavojuši raķetes, centušies saskatīt vairāk par zilām debesīm un devušies kosmosā. Par to, kādas iespējas mums piedāvā šodiena, varam pateikties saviem senčiem. Viņu ticībai, drosmei, uzcītībai un iztēlei.

Šodien ikdienā mums ir pieejamas tehnoloģijas, kuras pirms dažiem gadu desmitiem tika atspoguļotas tikai fantastikas filmās un pirms gadu simtiem izsapņotas grāmatās. Mūsu pasaules gudrākie prāti ir ļāvušies iztēlei un realizējuši to ar ticību, cerību un gribasspēku. Tikai tā viņi ir sasnieguši savu mērķi, savu sapni, kurš vielaikus kļuvis par visas cilvēces attīstības virzītājspēku.

Jā, cilvēki nevar un nekad nevarēs lidot ar spārniem kā putni debesīs, bet vēlēšanās ieraudzīt pasauli no augšas noveda pie lidmašīnas izgudrošanas. Mēs nevarētu nolaisties okeāna dziļumos, kā to dara zivis. Cilvēki izgudroja zemūdenes un akvalangus, kā rezultātā spējam nirt un izpētīt dārgumus – koraļļus, jūras iemītniekus, augus –, kas slēpjas zemūdens valstībā. Ja gribam, ar kuģiem varam ceļot pāri jūrām, sasniedzot neapdzīvotas salas, jaunus kontinentus. Tieši kuģa kā transporta līdzekļa ģeniālais veidojums un apstākļu sakritība ļāva Kristoforam Kolumbam atklāt Ameriku. Taču sākās viss ar uzdrošināšanos pārkāpt it kā neiespējamajam. Tas, ko mēs ik dienu redzam ārā pa logu, nav nekas vairāk kā mūsu senču atstātais mantojums, īstenotā iztēle un vēlme atvieglot cilvēku dzīvi, paverot plašākas, līdz šim nezināmas iespējas.

Brīžiem šķiet, ka nu vairs tālāk nav kur iet, vairs nevar neko izgudrot. Nebūtu arī vajadzības. Mūsdienu cilvēkam būtu jāpilnveido savs gars un dvēseles dziļumi. Pasaule nespēs pastāvēt un pilnvērtīgi darboties, ja mūsos nemitīs līdzjūtība, līdzcietība un mīlestība. Vairāku gadsimtu garumā ir pierādījies, ka cilvēks tomēr, ja ļoti vēlas, spēj visu – gan lidot, gan peldēt zem ūdens, pat uzkāpt uz Mēness un… arī mīlēt.

Vienlaikus ir jāsaprot un vienmēr jāatceras, ka darbs, kurā nav ielikta centība un mīlestība, nenesīs augļus. Un nevajadzēs tad teikt, ka kaut kas ir neiespējams, ja uzstādītajā mērķī tiks ielikts viss savs gribasspēks. Ja nepadosimies, bet turpināsim iesākto un tieksimies aizvien augstāk, centīsimies iepazīt paši sevi un cilvēkus mums apkārt, kas zina, varbūt mums izdosies pārkāpt pāri savai ēnai.

Komentāri

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt