Apbalvotais skolēnu radošais darbs: Trenodors

2014. gada 20. Maijs

Autors: Karlita Ārīte, 7.b klase. Pedagogs: Daina Vancāne-Viļuma

Mēs ar klasi devāmies ekskursijā pa Latviju, lai apskatītu daudz pieminekļu, dabas veidojumu un vēsturisku vietu. Mūsu mērķis, dodoties šajā ekskursijā, bija vairāk uzzināt par Latvijas vēsturi. Mēs apskatījām bīskapa Meinarda pieminekli Ikšķilē, Ikšķiles pili un baznīcu, kā arī Kokneses, Dobeles, Ludzas, Bauskas un Siguldas pilsdrupas. Beigu beigās nonācām Rīgā. Noklausījāmies teiku par Rīgas izcelsmi un par to, kā Rīga dabūjusi savu vārdu.

Apskatījām Doma baznīcu un bīskapa Alberta skulptūru tās pagalmā. Bija pienācis laiks pusdienot. Mēs apmetāmies pie Lielā Kristapa statujas un atkal noklausījāmies teiku par viņa varoņdarbiem.

Kad bijām papusdienojuši , mums bija jādodas ar autobusu uz kino. Bet tad notika tas… Ar autobusu nedrīkstēja braukt, jo tam bija sabojājušās bremzes. Ar kājām mēs nepagūtu nonākt kinoteātrī līdz filmas sākumam. Visi bijām pārskaitušies.

Kad bijām nomierinājušies, par kinobiļetei domāto naudu tuvējā kioskā sapirkāmies čipsus, kolu, šokolādi, bulciņas un daudz citu gardu nieciņu. Mums bija jāgaida autobuss, kas mūs vedīs mājās.

Es nogāju tālāk maliņā, lai apsēstos uz melnā, režģotā soliņa. Karstie saules stari to bija omulīgi sasildījuši. Manā priekšā pavērās pasakains skats. Daugavas ūdenī vizuļoja tādi kā mazi, spilgti dimantiņi. Tā vien šķita, ka, ieliekot roku ūdenī un pēc tam to izņemot, tā būs pilna ar dimantiņiem un es būšu bagāta… Es pacēlu galvu, un manas acis apmaldījās tīrajās, dzidrajās, zilajās debesīs. Saule mani sildīja. Nebija ne karsti, ne auksti. Šo dienu varētu nosaukt par izdevušos, ja tikai tās nolādētās autobusa bremzes nebūtu sabojājušās.

Pie manis pienāca divas klasesbiedrenes. Mēs sēdējām, smējāmies un pļāpājām par filmām, grāmatām, telefoniem un, protams, arī par zēniem…

Bet tad mūsu sarunas pārtrauca kāds vīrietis. „Sveikas, meitenes!” viņš sasveicinājās. Vīrietim kājās bija brūnas rudens kurpes, saplēsti, plati džinsi, mugurā zils, netīrs krekls, kam pa virsu bija uzstīvēta melna ādas jaka. Viņam blakus pavadiņā bija ogļmelns suns. Tam bija sprogaina spalva, gluži kā saimnieka mati. Viņiem abiem bija brūnas acis. Vīrietis neizskatījās diez ko ļaunprātīgs, tāpēc, neņemot vērā skolotājas mācīto, ka ar svešiniekiem runāt nedrīkst, mēs šo kungu pasveicinājām. Eleonora viņam pajautāja: „Kā jūs sauc?” Vīrietis, būdams pārsteigts par meitenes ieinteresētību, viņai atbildēja: „ Māte mani nosauca par Trenodoru. Viņa man stāstīja, ka vārdu ņēmusi no grāmatas „Vilcenes stāsts”. Šis vārds piederēja kādam burvim…” Mērijai iepatikās vīra īsais, bet tomēr interesantais stāstījums, tāpēc viņa palūdza Trenodoram, lai pastāsta vēl kādu stāstu. Trenodors iepriecināts atbildēja: „Man ir ļoti daudz stāstu, kurus esmu izdomājis, un man ir liels prieks par to, ja kāds tos vēlas dzirdēt. Es jums, meitenes, pastāstīšu par notikumiem, kas norisinājās pirms vairākiem simtiem gadu tur, otrpus Daugavas.” Vīrs ar izstieptu roku norādīja uz lielo bibliotēku upes otrā krastā un sāka stāstīt:

’’Tas notika pirms sešiem simtiem gadu. Cilvēki bija aprobežoti. Viņi dzīvoja vienā lielā barā uz vietas. Viņi negrasījās doties kaut kur citur. Neviens cilvēks netaisījās pamest baru. Klīda runas, ka tas, kurš pametīs baru un dosies „laimi meklēt”, nomirs un sapūs, vai arī viņu apēdīs nezvērs.

Cilvēki bija uzbūvējuši apmetnes. Sievietēm bija jāmazgā veļa, jāgatavo ēst, jātīra māja un jāpieskata, un jāaudzina bērni. Viņiem bija jāsāk strādāt jau no sešu gadu vecuma. Vīrieši cēla stipras apmetnes vietas jaunām ģimenēm, jo bērni auga un precējās. Neviens no šiem cilvēkiem neprata lasīt, rakstīt un vēl daudz ko citu. Tie prata tikai kliegt.

Tad kādu dienu piedzima izgudrotājs. Viņš paaugās un pa naktīm, kamēr visi gulēja, uzkonstruēja plostu, ar ko viņš varētu pa Daugavu aizpeldēt līdz otram krastam. Zēnu sauca Sekvams.  Sekvamam nepatika dzīve šajā barā, un doma par otra krasta atklāšanu bija vilinoša, tāpēc viņš izvēlējās kādu meiteni, kura bija gatava piedzīvojumiem, un abi devās projām. Neviens neko nenojauta, pat mātes nepamanīja savu bērnu prombūtni.

Gāja gadi, un bērni izauga. Viņiem piedzima bērni, kuri arī izauga… Un tā līdz brīdim, kad izveidojās jauns bars. Tagad abos Daugavas krastos bija apmetnes. Sekvamam bija ass prāts. Viņš izgudroja priekšmetus, kas atviegloja sievietēm mājas soli. Sekvamam laba ideja šķita apvienot abus krastus ar tiltu. Šo izgudrojumu piepildījis, viņš atkal satuvinājās ar ģimeni.

Kādu dienu Sekvams devās tālāk izpētīt Daugavu. Viss ritēja, kā izplānots līdz brīdim, kad viņš noslīka. Vīrietis lielu viļņu dēļ nogāzās no plosta. Viņš neprata peldēt, tāpēc arī noslīka. Tas notika pie apmetņu vietas krastā, tāpēc cilvēki, redzot šo nelaimi, centās ātri Sekvamu izvilkt ārā no ūdens, bet bija jau par vēlu. Viņš bija miris. Tas bija liels trieciens visai apmetnei. Cilvēku dzīves mainījās.

Tieši pēc simts gadiem piedzima meitene, kuru sauca Šarla. Viņa iemācīja pārējiem ļaudīm lasīt, rakstīt un peldēt. Cilvēki izglītojās, pateicoties Šarlai. Viņi makšķerēja, medīja un vāca dažādas garšvielas, lai pagatavotu gardus ēdienus. Vīrieši cēla lielas, skaistas dzīvojamās mājas. Cilvēki bija gudri, tāpēc paši varēja par sevi parūpēties. Šie divi izgudrotāji – Sekvams un Šarla – bija palikuši tikai cilvēku atmiņās…”

Mērijas mute bija plati atvērta. Es viņai iedunkāju pa plecu, un viņa satrūkās. „ Jums šis stāsts ir jāpublicē!” iesaucās Eleonora. Trenodors drūmā balsī atbildēja:  „Diez vai kāds uzklausīs izdomātas pasakas no nepazīstama klaidoņa.” Es uzmundrinoši sacīju: „ Visi rakstnieki sākumā ir nepazīstami, līdz brīdim, kad viņi paši nāk gaismā, un, ja jūs nepamanījāt, mēs jūsu stāstu uzklausījām. Tas tiešām ir ļoti interesants.”

Iestājās klusums. Vīrs palika domājam. Klusumu iztraucēja mašīnas taure. Autobuss bija klāt. Mēs visas trīs skrējām uz autobusu, atstājot domīgo vīru vienu.

Pirms iekāpu autobusā, es pēdējo reizi paskatījos uz Trenodoru, kurš nekustīgi sēdēja un vēl joprojām domāja. „Lai tev veicas, Trenodor!” es klusītēm pie sevis nočukstēju…

Komentāri

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt