Apbalvotais skolēnu radošais darbs: Tāda ir vienkāršā latviešu zemnieka dzīve

2014. gada 23. Maijs

Rūdis Eiduks, 12.a klase. Pedagogs: Santa Krasovska

Ir rīts… Caur aizkariem izlaužas spoži saules stari. Es atveru acis, un 2. jūlija diena ir sākusies. Ielecu šortos, uzrauju mugurā T-kreklu un esmu gatavs jaunām uzvarām. Šodien jāārda un jāpresē siens. Vakarā vēl kāds gabals būtu jānopļauj, bet to darīs tētis. No rīta viņa nav mājās. Aizbraucis vest pienu. Mans tētis Imants strādā PKS “Bites” par piena mašīnas šoferi jau 22 gadus. Mammai Inesei tikko sācies atvaļinājums no darba LLKIC. Vasarās miegam mums atliek pavisam nedaudz laika. Tāpēc ātri paēdam brokastis, kuras ir sarūpējusi vecmamma Anna, dārzā piebāžam pilnas kabatas ar gurķiem un zirņiem un dodamies pie darba.

Es iekāpju traktorā un atceros, ka pirmo reizi tajā mani iesēdināja vectēvs. Man bija četri gadi, un mēs lasījām akmeņus no miežu lauka. Tagad braukšu uz Pauliņiem vālot sienu, bet mans mazais brālis Reinis, nu jau astotklasnieks, ielec “pukšķī” un dodas uz Zobēnu pļavām ārdīt vakar nopļauto zāli. Jā, labi, ka ir karstas dienas, tad siens žūst ātri un dienas laikā var labi pastrādāt. Lūk, braucu garām klētij, kurā drīz bērsim jaunās ražas graudus. Un atkal uzplaiksnī atmiņas – to cēla mans vectēvs Jāzeps Reinis ar tēti, kad man bija trīs gadi. Mamma esot smējusi, ka 90 gadu vecumā, ar trīcošām roķelēm atspiedies uz lazdas kūjas, bezzobainu muti šļupstot, varēšu stāstīt saviem mazbērniem: „Šo klēti cēlām mēs ar vectēvu, kad es biju vēl mazāks par jums.” Burvīgas atmiņas, vai ne?

Dzīve vectēvam nebija viegla, bet man šķiet – tā bija interesanta. Viņš piedzima 1936.gadā Antona un Jezupatas Reiņu ģimenē. 1949.gada 25.martā Reiņu ģimeni izsūtīja uz Tomskas apgabalu. Vectēvam iespiedās atmiņā vārdi, ko vīrietis armijas šinelī teica krievu valodā: „Jūs nekad neēdīsiet Latvijas maizi un neredzēsiet, kā zied ābeles.” Palika mājas, lopi, visa iedzīve. Māti ar abiem dēliem, mazgadīgiem bērniem (manam vectēvam 12, bet viņa brālim 8 gadi), iesēdināja zirga pajūgā un veda prom. Ģimenīte skumji skatījās atpakaļ uz rīta miglā ietīto māju. Bet lopu – govju, aitu, cūku – balsis un suņu rejas varēja dzirdēt tālu… Aizveda viņus laikam uz Lubānas staciju, tur priekšā jau bija daudz citu ģimeņu. Lielākoties veci cilvēki, sievietes, bērni. Es dažkārt domāju, cik nožēlojami ir demonstrēt varu un spēka pozīcijas pret tiem, kas ir vājāki. Kā var noraudzīties bērnu raudošajās sejās, sirmgalvju sagumušajos augumos un trīcošajās rokās?

Deportēto ģimeni atbrīvoja pēc Staļina nāves. Par Tomskā nopelnīto nopirka tagadējās dzimtas mājas Vietalvas pagastā. „Vecskolas” ir celtas 1905.gadā. Sākotnēji te ir bijusi dzīvojamā māja ar diviem pagrabiem, kūts un vāgūzis. Pirts esot bijusi pirmā ēka, kuru uzcēla vectēvs ar savu tēvu, kad atgriezās no izsūtījuma. Mamma vēl joprojām katru svētdienu kurina šo pirti, un nudien – karstums tāds, ka ausis čokurojas! Pārējās ēkas ir uzbūvētas laika gaitā. Mana vecvecmamma Jezupata pie mājas stādīja ābeles un ogulājus. Viņa esot teikusi: „Eju uz kūti – norauju ābolīti, eju uz dārzu – norauju ābolīti, eju uz pirti – norauju ābolīti, eju uz dīķi – norauju ābolīti, eju pār pagalmu – norauju ābolīti…” Un tiešām – mums ap māju kādreiz esot bijušas kādas trīsdesmit ābeles. Tagad palikušas vienpadsmit, bet visas vecvecmammas stādītas, un ābolu pietiek kā pašiem, tā pilsētniekiem.

Tā, šitais gabals nu ir sakasīts! Jābrauc uz otru. Re, lapsa sēž starp siena vāliem! Ooo… kā palēcās! Aizskrēja, izskatās, ka noķēra peli.

Atgriezies Latvijā, vectēvs Jāzeps iestājās Vestienas mehanizācijas skolā, pēc kuras absolvēšanas devās uz Neskartajām zemēm. Tur varēja labi nopelnīt, tāpēc viņš vēlējās izmantot šo iespēju. Pēc atgriešanās liktenīga kļuva kāda vasara, kad pie sava brāļa Vietalvas „Gravās” ciemojās jauna un skaista meitene Anna Eriņa. Mani vecvecāki apprecējās 1967.gadā. Ģimenē piedzima divas meitas: Inese un Daiga. Māsas mācījās Odzienas skolā. Abas bija labākās skolnieces savās klasēs. Mācības turpinājās Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā (tajā pašā, kurā patlaban zinības apgūstu es), tad Daiga kļuva par matemātikas – fizikas skolotāju, Inese uzsāka studijas LLU Agronomijas fakultātē Jelgavā. Pēc trešā kursa studente Inese Vietalvā strādāja par graudu svērēju. Labību veda jauns, skaists, neprecējies šoferis Imants, kura vecāki bija nopirkuši (ak, cik zīmīgi!) kādreizējās vecmammas brāļa mājas „Gravas”. Kāzas tika svinētas jau tā paša gada ziemā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Toreizējās svaru mājas vietā tagad krāsojas skaista puķu dobe.

1991.gads, sākoties tautas atmodai un privatizācijai, mūsu ģimenei bijis ļoti nozīmīgs. Tad tika nodibināta zemnieku saimniecība „Vecskolas”, kura sekmīgi darbojas arī šodien. Mamma, pabeigusi LLU agronomus, atgriezās Vietalvā un vairāk nekā 20 gadus strādā par zemnieku konsultanti tagad jau visā Pļaviņu novadā. Viņa pati saka tā: „Mūsu dzīvē nekas nav mainījies jau kuro gadu desmitu, tikai paši paliekam gudrāki, skaistāki (jo skaistums nāk „no iekšām” – kā uzsver daži politiķi) un bērni lielāki.”

Mūsu ģimene ļoti rūpējas par savu saimniecību, laukiem un ganāmpulku. Gan zemes darbi tiek vienmēr laicīgi padarīti, gan govīm jābūt vienmēr laikā pabarotām un izslauktām. Tētis man bieži atgādina: „Ja tu ko dari tīrumā, tad tas ir nākamās ražas labā, nevis tāpēc, ka tev patīk braukt un strādāt ar traktoru. Labāk darbu darīt rūpīgi un lēnāk, nevis pavirši un ātri.” Tagad es to cenšos ievērot, jo kļūdu tīrumā var izlabot tikai pēc gada.

Eiropas Savienībā 2014. gads ir pasludināts par Starptautisko ģimeņu saimniecības gadu. Manuprāt, Latvijas āres grezno šīs mazās, nelielās ģimeņu saimniecības, ar kuru palīdzību lauku bērni iegūst augstākās izglītības un kurās viņi tik labprāt atgriežas gan atpūsties, gan strādāt. Es savu nākotni domāju saistīt ar kādu no tehniskajām profesijām. Tāpēc pat ļoti varētu būt, ka arī es mācības turpināšu Jelgavā…

Bet pagaidām katru nedēļas nogali dodos mājup no Skrīveriem uz „Vecskolām”. Jo tuvāk esmu mājām, jo laimīgāks jūtos. Lūk, jau Pļaviņu „Lukoil”. Jau redzami Odzienas pils torņi. Un te mana vecā Odzienas skola ar sarkano jumtu un jauno sporta halli. Tagad Vietalvas baznīca, pakāpusies kalnā un ieskauta ar priedīšu žogu. Lūk, vecās Vietalvas darbnīcas un dīķis. Beidzot arī Bišu pagrieziens. Vēl trīs kilometri… un jau redzams „Vecskolu” brūnais jumts, vasarā tik skaisti zaļie lauki, vecvecmammas stādītās ābeles, jaunā stārķu ligzda mājai pretī, liepas un kļavas pie mājas, vecmammas stādītās un lolotās puķes, tehnika, kura tā vien gaida, lai es kaut ko ar to darītu, vecā pirtiņa, tēta „pieninieks” ar dzelteno mucu, kaķi un, protams, pats galvenais – mana ģimene. Mani vienmēr mīļi sagaida mamma, tētis, vecmamma un brālis, ar kuru mēs draudzīgi „kašķējamies”. Esmu mājās!

Nu skaisti! Viss ir sakasīts! Pēcpusdienā varēs presēt rulonos. Tagad braucu mājās. Kā gribas nopeldēties! Nu re, arī Reinis ir klāt! Pusdienas var paēst arī dārzā – zaļās zirņu pākstis, gurķīši, sīpolloki, mazie, oranžie burkāni, no zemes izrauti un gar biksēm noslaucīti, siltumnīcā paķeram tomātus, saldajā uzēdam pirmos ķiršus, melnās, sulīgās upenes un nedaudz skābās jāņogas, vēl dažas ērkšķogas un …varam doties peldēties.

Tētis jau pārlūko tehniku, vai viss ir kārtībā. Tagad braucam rullēt sienu. Šis darbs ir jādara precīzi. Tāpēc citām domām neatliek laika. Iznāca labi – 67 ruļļi. Vakars tik kluss un mierīgs! Smaržo siens un liepu ziedi. Vakariņās vecmamma sarūpējusi pašu žāvēto kārtainīti un salātus – gurķus un tomātus ar krējumu. Viss. Diena galā! Esmu patīkami noguris. Tāda ir vienkāršā latviešu zemnieka dzīve. Latvijas lauku ģimeņu saimniecībās tā rit nesteidzīgi, rimti un pārdomāti.

 Rīt būs jauna diena. Tāda pati kā šī, bet tomēr citādāka!

Komentāri

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt