Apbalvotais skolēnu radošais darbs: InDividualitāte (ID)

2014. gada 21. Maijs

Andris Ērglis, 12.a klase. Pedagogs: Santa Krasovska

Laikam ritot, cilvēks paliek aizvien individuālāks. Tam ir vairāki iemesli. Tagadējā gadsmitā cilvēku dzīve stipri atšķiras no tās, kas bija pirms 100 – 200 gadiem. Piemēram, Latvijā lauku viensētu ģimenēs visiem bija kopības sajūta, jo vairāki cilvēki dzīvoja vienā istabā. Šobrīd mājā katram ir sava telpa ar datoru, televizoru un mobilo telefonu.

Mūsdienas no cilvēka prasa ļoti daudz. Viņam jābūt sabiedriskam, izdarīgam, aktīvam, zinošam, gudram, jāprot pielāgoties dažādām situācijām. Tā rezultātā atliek maz laika, ko veltīt sev, personīgai dzīvei. Tomēr, lai būtu atvērts pasaulei, ir nepieciešams pabūt arī vienatnē. Tas ir garīgās koncentrēšanās brīdis, kas palīdz izprast sevi. Tā uzskatīja filosofi Konstantīns Raudive un Ortega i Gasets.

Lai cilvēks varētu būt pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, viņam ir jādzīvo harmonijā ar sevi un pasauli. Kā jau minēju ievadā, mēs esam palikuši individuāli tehnoloģiju dēļ. Bērni maz sarunājas ar vecākiem, bet savā istabā spēlē datorspēles. Mēs pārāk daudz laika pavadām pie datora, tāpēc nespējam vairs komunicēt reālajā pasaulē. Viens no izcilākajiem mūziķiem Filips Glāss ir teicis, ka „tehnoloģijas ir no cilvēkiem neatkarīga kultūra”[1]. Tās ir neparedzamas. Piemēram, internets tika radīts militāristu vajadzībām, taču tagad tas ir galvenais komunikācijas līdzeklis.  Svarīgi ir kontrolēt, cik daudz laika ar tām pavadām. Ja tas netiek ievērots, tiek pazaudēts ceļš uz sevi.

Tehnoloģijas apzog mūsu dvēseli, ja netiek ievērota distance un piesardzība!!!

Lai to varētu novērst, ir jābauda kultūra, māksla. Jālasa grāmatas, jācenšas komunicēt ar cilvēkiem ne tikai kibertelpā, bet arī reālajā dzīvē. Liela nozīme mūsu ikdienā ir tiekties pēc transcendentālā (transcendēt – pacelties pāri). Tā atrodas Maslova vajadzības piramīdas pašā virsotnē, kuru diemžēl daudzi nezina. Tas nozīmē, ka ir jātiecas pēc pārdabiskā. Reliģija piešķir cilvēka dzīvei jēgu. Bijušais Romas pāvests Jānis Pāvils II uzskatīja, ka „spēja dzīvot sabiedrībā rodas no dvēseles transcendēšanās spējām”[2].

Ir svarīgi apzināties, ka mūsdienu pasaulē pastāv daudz māņu, kas cilvēku var novirzīt no pareizā ceļa. Tāpēc, lai tas nenotiktu, svarīgi ir iepazīt sevi, tādējādi saprotot savu raksturu un rīcību dažādās situācijās. Tas dod iespēju mainīties, ja sirdsapziņa sāks klauvēt iekšpusē. Bet, ja sevi nepazīst, tad var viegli apmaldīties šajā krustceļu pilnajā pasaulē.


[2] Maija Kūle, Rihards Kūlis, „Filosofija”, 1996.g., apgāds „Burtnieks”, 586.lpp

 

Komentāri

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt