Apbalvotais skolēnu radošais darbs: Ģimene, mājas – vieta, kur atgriezties (laimīga cilvēka memuāri)

2014. gada 23. Maijs

Armands Bērziņš, 8.b klase. Pedagogs: Santa Krasovska

Sveika, pasaule, esmu piedzimis! Ir skaista novembra diena, birst krāsainas koku lapas. Mana ģimene ir lieliska! Brālis! Man ir brālis!  Es toreiz pat nenojautu, ka sešus gadus pēc manas piedzimšanas man uzradīsies maza būtne, kas tā izmainīs mūsu visu dzīves! Es runāju par savu māsu Sintiju. Es viņu auklēju, un tas bija pat aizraujoši! Līdz laikam, kad viņa sāka aiztikt manas mantas un runāt.

Ģimenē, manuprāt, valdīja liela nenoteiktība. Man likās, ka visiem citiem vienmēr bija taisnība, bet man – nekad! Vecākais brālis jau bija pieaudzis, tādēļ mūsu strīdos vainīgais parasti skaitījos es. Vecāki domāja, ka lielais taču tam mazajam nevarēja neko tādu pateikt, ka tā būtu jātrako. Attiecībās ar mazo māsu bija aptuveni tas pats, tikai… pretēji. Visi viņu žēloja, un, lai ko arī mazulīte stāstītu, viss bija patiesība. Tas bija tik kaitinoši! Brīžiem pat nāca prātā visneiedomājamākās lietas – aizmukt no mājām, paslēpties un vēl daudz kas cits.

Skola – o, tas ir liels draudzības, mācību un dažreiz strīdu lauks! Pajautājiet bērniem, kāpēc viņiem patīk iet uz skolu! Lielākā daļa atbildēs: „Lai satiktu draugus.” Ja paveicas sastapt kādu labsirdīgu un izpalīdzīgu cilvēku, kurš nepateiks – Nē! – visnepieciešamākajā brīdi, vari uzskatīt, ka esi izvilcis laimīgo lozi. Es esmu tādus draugus atradis. Un tas ir lieliski! Atzīstu, ka dažreiz gadās uzskatu nesaskaņas ar kādu arī te, mācību iestādē, bet pa šiem gadiem esmu nonācis pie secinājuma, ka nevaru dzīvot, nepārtraukti uztraucoties, ko citi par mani domā. Svarīgāk ir ieklausīties savā iekšējā balsī un rēķināties, ko par mani domā un ko no manis gaida mana ģimene.

Mājas… Vieta, kur dzīvoju, kur esmu lolots un audzināts. Te es varu atgriezties, lai kādā situācijā būtu nonācis. Zinu, ka mani vienmēr gaida vecāki, brālis, māsa un pat mans mazais suns (kurš reizēm krīt uz nerviem tā, ka maz neliekas). Lai arī dažkārt strīdamies un dusmojamies, tie ir īsi uzplaiksnījumi, jo ikdienā būtiskais ir tas, ka mēs mīlam, cienām, ticam un vienmēr atbalstām cits citu. Kopā ar Viņiem gūstu pašapziņu, priekšstatus un pārliecību par savas rīcības pareizumu. Vai nav lieliski, ka man ir tāda vieta?

Ar katru gadu kļūstu garāks un, liekas, arī gudrāks. Atceroties dažreiz dusmu uzplūdā netīši pasprukušos vārdus, kurus it kā nemaz negribēju teikt, kurus nožēloju un par kuriem nācās atvainoties, sārtums iemetas ausīs un vaigos. Kā gan varēju padomāt par savu ģimeni kaut ko tik sliktu? Tas bija „stulbi”! Pieklājīgāku vārdu šīs sajūtas nav pelnījušas. Beidzot saprotu, ka ģimene – tas ir viss, ko var vēlēties laimīgs cilvēks. Viņi man ir vienīgie – vienīgā mamma, vienīgais tētis, vienīgais brālis un vienīgā māsa. Uzticami, īpaši un neaizstājami. Esmu devis sev solījumu, ka pret tuviniekiem vienmēr izturēšos ar cieņu un mīlestību.

Reizēm ir sajūta, ka viss ir apnicis un uz visiem gribas kliegt, taču vai tas ir tā vērts, lai vēlāk to visu nožēlotu? Lai ko es darītu un pateiktu, mana ģimene vienmēr mani uzņems kā savējo, tāpat kā es viņus.

Ak, jā! Gandriz aizmirsu. Pateikt pašu galveno.

                                                                                          Es viņus mīlu!!!

                                                                                                  Mājas…

                                                                                                     Ģimene…

                                                                                                          Laime…

Komentāri

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt