Mika Kiršteina (9.b klase) konkursa darbs “Mūžīgais pavadonis”

Cilvēks ir kā augs. Kā kopsi, kā rūpēsies, tāds tas izaugs, dos ziedus un prieku apkārtējiem. Tā arī mēs dzīvojam – mācāmies no ģimenes, draugiem un visiem ceļā sastaptajiem gan labiem, gan arī ne tik pareiziem cilvēkiem.

Lasīt tālāk …

Kalvja Kalniņa (5.klase) konkursa darbs “Nekas nav neiespējams”

Planēta Zeme ir mājvieta vairāk nekā 7 miljardiem cilvēku, taču šajā pasaulē mēs neesam vienīgie, kas cīnās par vietu zem saules. Esam attīstītākās radības zemes virsū, bet tas mūs nepadara par labākajām un spēcīgākajām būtnēm. Mūsu spēkos nav apturēt dabas stihijas, mēs nespējam nedz lidot, nedz peldēt jūras dibenā.  Mums nav doti spārni kā putniem, mūsu organisma uzbūve nav radīta tam, lai varētu nirt dziļi okeānā, lai ieraudzītu noslēpumus un brīnišķo skaistumu, ko tas slēpj.

Lasīt tālāk …

M.Kiršteina (9.b klase) konkursa darbs “Viss sākas no mazumiņa”

Mana iecienītākā vide ir sporta zāle, kur es pavadu ļoti daudz sava brīvā laika un kopā ar draugiem leju sviedru litrus garajās treniņu stundās. Tas viss tikai tāpēc, ka handbols ir kļuvis par mūsu vajadzību un nepieciešamību, bez tā vairs nevaram iztikt. Sākam kļūt atkarīgi no komandas un rokasbumbas spēles.

Lasīt tālāk …

M.Kiršteina (9.b klase) konkursa darbs “Krustceles”

Ir tik daudz to brīžu, kad neesam saskaņā ar sevi,

Un tik daudz to mirkļu, kad nesaprotu pat tevi.

Mēs katrs veidojam savu dzīves ceļu…

Taču uzmanies – tajos ar’ gaidīs daudz meļu.

Lasīt tālāk …

K.Buko (9.a klase) konkursa darbs

Šeit atrodas krustceles,

Kuras šķērso krustpeles.

Lasīt tālāk …

B.Blumbergas (9.b klase) konkursa darbs “Es un mani draugi, mana vide””

Uzticamā draudzene jeb uzklausi, lūdzu, mani, mīļā dienasgrāmata!

Sveika, mana dienasgrāmata!

Ir pagājis jau pirmais mācību mēnesis – septembris. Tik jauki bija satikt draugus un klasesbiedrus, kurus visu vasaru nebiju sastapusi un redzējusi! Klausoties citu piedzīvojumos par vasaru, sāk likties, ka esmu nosēdējusi to četrās sienās.

Lasīt tālāk …

A.Bērziņa (9.b klase) konkursa darbs “ Es esmu Latvija”

Nereti prātoju par dzīvi un aizdomājos, kas mēs būtu bez saviem vectēviem un vecmāmiņām? Vai bieži pasakām viņiem: ”Paldies!” par audzināšanu, pirmo prasmju ierādīšanu, izziņas kāres radīšanu un savas dzīves gudrības nesavtīgu nodošanu? Vai, pieminot senčus, atceramies, ka viņi, dzīvojot ikdienā, domāja par nākotni, respektīvi, izcīnīja un iekopa “savu kaktiņu un stūrīti zemes”, rūpējoties par mums – nākamajām paaudzēm? Te man prātā nāk reiz vēstures stundā lasītas K.Skalbes rindas: “Lai skalda latviešus, kā grib, mēs gribam redzēt viņus kā vienotu tautu. Tauta ir valsts. No šķiru skabargām mums jātop par apvienotu tautu, par valsti. Ja mēs to nepratīsim, mūsu tauta arī vēl priekš nākošiem gadu desmitiem stāvēs saliekta un nopostīta, kā koks bez galotnes.”¹ Šie vārdi bija domāti 20.gadsimtam, taču, manuprāt, ir attiecināmi arī uz tagadējiem laikiem un, iespējams, pat uz Latvijas nākotni.

Lasīt tālāk …

P.Zālītes radošais darbs (iegūta 2.vieta Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas saglabāšanai veltītajā literārajā konkursā)

Pavasaris bērnībā.  Es te biju pilnīgi viens, tikai zāles zaļums mani apņēma kā mīkstām rokām…

… es ieeju dārzā, apkārt man lido taureņi, griezdamies savā dejā, viņu spārni zaigo saules gaismā, bet viņi nemana, ka debesis pārvēršas par tumšu jo tumšu spoguli, kas reizē rāda patiesību, bet reizē māna. Varbūt ar vienu acs katiņu tauriņi to redz, varbūt ar mazo snuķīti to sajūt, bet viņi par to neuztraucas, jo tareņiem svarīgs ir šis mirklis.

Lasīt tālāk …

A.Albekeites radošais darbs (iegūta atzinība Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas saglabāšanai veltītajā literārajā konkursā)

Es te biju pilnīgi viens, tikai zāles zaļums mani apņēma kā mīkstām rokām.
Es te biju pilnīgi viens, tikai zāles zaļums
mani apņēma kā mīkstām rokām.
Bija sācies pavasaris.

Viss zaļoja, un es likos tik viegls.
Biju iegūlies mātes zemes mīkstajās un maigajās skavās
Un baudīju tās siltos apskāvienus.

Es te biju pilnīgi viens, tikai zāles zaļums
mani apņēma kā mīkstām rokām.
Pienākusi vasara.

Drīz Līgo svētki,
Bet es vēl joprojām slīgu visuvarenās mātes dabas siltajās skavās
Un negrasījos laisties vaļā.

Es te biju pilnīgi viens, tikai zāles zaļums un dzeltenbrūni oranžīgās lapas
mani apņēma kā mīkstām rokām.
Rudens.

Citi bērni iet skolā.
Man no skolas bail.
Es labāk vāļājos pa gaisīgajām lapām.

Es te biju pilnīgi viens, tikai sniega baltums
mani apņēma kā mīkstām rokām.
Pirmais sniegs un ziema klāt.

Ilgi nevaru gulēt zem klajas debess,
Jo ziemā zemes mātes skavas vairs nav tik siltas…
Jāgaida pavasaris.

Un atkal no jauna es te biju pilnīgi viens, tikai zāles zaļums
mani apņēma kā mīkstām rokām.
Un sākās viss no gala.

Apbalvotais skolēnu radošais darbs: Ģimene, mājas – vieta, kur atgriezties (laimīga cilvēka memuāri)

Armands Bērziņš, 8.b klase. Pedagogs: Santa Krasovska

Sveika, pasaule, esmu piedzimis! Ir skaista novembra diena, birst krāsainas koku lapas. Mana ģimene ir lieliska! Brālis! Man ir brālis!  Es toreiz pat nenojautu, ka sešus gadus pēc manas piedzimšanas man uzradīsies maza būtne, kas tā izmainīs mūsu visu dzīves! Es runāju par savu māsu Sintiju. Es viņu auklēju, un tas bija pat aizraujoši! Līdz laikam, kad viņa sāka aiztikt manas mantas un runāt.

Lasīt tālāk …

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt