Humānās pedagoģijas seminārs – nodarbība

2014. gada 24. Janvāris

Raksts un foto – S.Krasovska

22.janvārī Irmīne Pogrebņaka, Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijas valdes priekšsēdētāja, Skrīveru vidusskolas skolotājiem vadīja semināru – nodarbību humānajā pedagoģijā.

Skolotājiem bija iespēja vērot latviešu valodas stundu, veltītu valodai un vārdam. Tās sākumā skolotāja ar skolēniem, 8.ab kl. jauniešiem, vienojās par stundas noteikumiem: piem., intelektuālā darba klusuma ievērošanu, vēlmi iemācīties, kā arī aizliegumu – nedrīkst nedarīt neko. Tēmas apguvei tika izmantoti vārdi

Varavīksne – piedOšana – piekLājība – dOmas – guDrība – uzmAnība.

Pārrunājot šo vārdu nozīmes, iepazīstot slavenu cilvēku atziņas, skolēni spēja darināt paši savas, piem. „Prieks ir kā ūdens glāze tuksnesī,” „Prieks ir kā zvirbulis, kas uzspurdz debesīs arvien tuvāk saulei”. Interesanta bija „Sniega bumbas” metode, kad vajadzēja īsā laika sprīdī uzrakstīt pēc iespējas garāku un tēlaināku teikumu par savu valodu. Rezultāts patīkami pārsteidza gan skolotājus, gan pašus skolēnus.

„Mana valoda ir mans lepnums – mēs paši to veidojam, paši to papildinām un esam atkarīgi no tās.”

„Mana valoda ir daļa no manas dzīves, es izmantoju to katru dienu, lai padarītu sevi gudrāku, inteliģentāku, labāku, kāds esmu tagad, un lai rastu prieku savā un citu sirdī.”

„Mana valoda ir kā balts palags ar dažiem netīriem pleķiem, kurus ar gribasspēku var izmazgāt, un kā kaut kas tāds, ko katru dienu, katru nedēļu, katru gadu var spodrināt.”

„Mana valoda ir mans prieks, tajā mani neviens nevar apturēt; valoda atnāk un nepazūd, tā ir mums visapkārt – grāmatās, avīzēs, žurnālos, cilvēku galvās un to sarunās; valoda nekad nepazūd un allaž ir gaisā, tā turpinās, lai gan neviens neko nesaka, kaut teikums ir pārtraukts, kad neskan ne vārds, ne zilbe, ne burts.”

 „Mana valoda ir mans prieks, mana laime, mana nelaime un manas dzīves jēga; manā valodā ir apslēpti visi mani dārgakmeņi – safīri, rubīni, dimanti -; manā valodā gadās arī vārdi kā ogles, taču tos es iznīdēšu, izdedzināšu un atpakaļ neņemšu.”

Kā ieguvumus pēc šīs stundas jaunieši minēja gandarījumu par savu darba rezultātu, atziņas par valodas nozīmīgumu, vēlmi pašiem rūpīgāk izvēlēties ikdienā lietojamos vārdus.

Tālākajā semināra gaitā sarunā ar skolotājiem I.Pogrebņaka īsumā atklāja humānās pedagoģijas pamatideju – cilvēka un cilvēcības attīstīšanu, pārejot no attiecībām „skolotājs – skolēns” uz attiecībām „cilvēks – cilvēks”. Tā uzliek skolotājiem lielu atbildību, jo milzīgs darbs jāiegulda arī sevis paša audzināšanā, bet ikdienā jāpieņem un jānovērtē, ka ikkatrs bērns mums iemāca kaut ko jaunu. Tika atgādināts par stundas nozīmīgumu, vienreizīgumu un aicināts to veidot tā, lai skolēns šo stundu izdzīvo.

Nodarbības noslēguma daļā izskanēja aicinājums nerunāt un nedarīt sliktu, bet prast saskatīt labo, spēt priecāties ne tikai par saviem, bet arī citu panākumiem.

Komentāri

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt