Sarunas par dzīvi ar mūziku no sirds: skolas jauniešu tikšanās ar Kasparu Zlidni

2020. gada 29. Janvāris

Anželika Legante, Skolas padomes priekšsēdētāja 

No sirds. Tieši tāds ir Kaspars, vienkāršs, smaidīgs, atvērts un patiess, bez maskām, liekulības un izdomātiem, iestudētiem tekstiem. Viņš ir atbraucis uz tikšanos ar lieliskajiem mūsu vidusskolas jauniešiem. Kasparu iepazinu, kad nejauši sāku lasīt viņa rakstus, tā vienkāršība, viedums, gaišums un vieglums, caurstrāvoja katru uzrakstīto rindu un caurstrāvoja arī mani. Likās, tur viss rakstīts par mani, tieši tā viss arī ir, un daudzreiz tieši tur, šajos rakstos, dažos teikumos vai vārdos atradu savas dzīves atbildes. Pašai līdzās ir dēls – jaunietis, redzu un saprotu aktuālās tēmas un viņu dzīves jautājumus, kaut vai, piemēram – profesijas izvēle, kā izlemt, ja interesē daudz kas vai neinteresē nekas, kā tikt galā ar daudzajām vēlmēm – kā un vai tās piepildīt, un tādi neskaitāmie jautājumi, tā atnāca ideja par pasākumu ar Kasparu mūsu skolā.

Šajā tikšanās piedalījās vairāk kā simts vidusskolnieku, pasākums noritēja netradicionāli – sēžot sporta zālē uz grīdas, pusaplī, esot tuvāk viens otram, esot kopā, lai veidotu – viens vesels.  Kaspars caur jautājumiem un atbildēm ieskicēja jauniešiem to dzīves ceļu, kuru viņiem ir iespēja veidot pašiem, apzinoties, ka katrs mēs esam ne tikai ķermenis, ne tikai prāts, emocijas, jūtas, bet, tikpat un vēl vairāk, mēs esam gars, dvēsele, enerģijas un Visuma jeb Dieva daļiņa. Dzīvē mēs visi vēlamies būt laimīgi, labi justies, bet kā to izdarīt, kā to piepildīt? Kaspara atbildes nav sarežģītas – audzēt sevi par labu cilvēku, cienīt sevi, būt godīgam pret sevi, būt patiesam, esības apziņa – man jau tagad ir tik daudz, lai būtu laimīgs, darīt tās lietas dzīvē, par kurām sirds deg, ar kurām tu kaut ko spēj dot sabiedrībai, ar to pārstājot būt tikai patērētājs, respektīvi, iešu mācīties, lai daudz pelnītu un nopirktu sev māju, mašīnu utt., šī vēlme pāraugs nākamajā un nekad nebūs gana, vēlmēm piemīt bezgalības zīme. Kaspars stāsta, cik svarīga ir savas sirds balss dzirdēšana un svarīgu lēmumu dzīvē pieņemšana ar sirdi. Kaspars dalījās ar stāstiem un pieredzi no savas dzīves, jauniešiem pat izkristalizējās formula: vēlmes (gribēšana) – vajadzības – iespējas, kad caur šo sietiņu izsijājot, daudzas gribēšanas būs zem svītras, jo nav īsti vajadzības pēc tām, tāpat daudzas paliks zem  svītras dēļ ierobežotajām iespējām. Kad šāda apziņa ir, sirds nesāp, ka nevaru to vai šo, ka man nav, bet viņam ir. Un jāsāk katram ar sevi pašu, bez salīdzināšanas ar citiem, ar patiesu un skaidru apziņu, ka man ir dvēsele un man ir ķermenis un par abiem jārūpējas vienlīdzīgi.

Kaspars saka:

“Cik vēl paaudzēm jānomainās, lai cilvēki attaptos. Sasniegumi, panākumi, statuss, vara, slava, nauda, ārišķība un pārējā ilūzija jau novedusi cilvēkus līdz depresijai, kas ir mūsu laiku slimība, kad prāts grib visu, ko redz, bet vēlmes nesakrīt ar iespējām un reālām vajadzībām, un cilvēka psihe sāk uzkārties kā veca datora programma. Mums ir vajadzīga mīlestība, nevis panākumi. Mums jau sen nav vajadzīga konkurence, bet gan sadarbība. Tā vietā, lai viens otru izmantotu un uz citu rēķina celtu savu personīgo labklājību, mums jāpārorientējas uz došanu un kalpošanu. Šī savstarpējā cīņa cilvēkus novedusi izmisumā, stresā un depresijā, jo otram ņemot, mēs zaudējam savu dievišķo spēku, kas katram no mums ielikts šūpulī, bet norakts dziļi zem ego ambīcijām, jo materiālā labklājība nespēj piepildīt mūsu sirdis. Nabaga cilvēks ir zaudējis saikni ar dievu, dabu un savu patieso būtību, bet viss, ko ieguvis, ir prāta valdonība un haoss. Dots devējam atdodas.”

Kaspars stāsta, ka ar kalpošanu viņš domā – katram sava darba darīšanu ar misijas apziņu, kas neizslēdz personīgos un profesionālos panākumus, taču par mērķi izvirzot kopējo sabiedrības labklājību, nevis savas savtīgās iegribas. Kaspara domas par mācībām, kuras būtu nepieciešamas jaunajai paaudzei:

“Skolās, paralēli mācību priekšmetiem ar profesionālu ievirzi, ir jāmāca dzīves māksla. Ir jāmāca sapratnes māksla- cieņa, sirsnība, līdzjūtība un plašs skatījums uz dzīvi, priekšplānā izvirzot cilvēcību. Ir jāskaidro cēloņu un seku likumsakarība. Ir jāskaidro prāta uzbūve un daba. Jauniešiem ir jāmāca izprast sevi un attiecības ar citiem. Skolās glīti uzpucēto prezidentu portretu vietā rāmjos būtu jāliek pasaules miera sludinātāju un nesēju portreti, bērniem mācot mīlestību un cieņu pret citādo, atmetot visus melu konceptus un dalījumu. Mēs esam viens vesels.”

Kaspars saka, ka viņam patiesi ir prieks par to, ka pēdējā laikā arvien vairāk skolotāju un vecāku sāk aizdomāties un apzināties to, ka mēs katrs esam dažādi un visus nevar mērīt pēc vieniem un tiem pašiem parametriem. Katra jaunā paaudze ir apveltīta ar neizmērojamu cilvēcisko un profesionālo potenciālu un vecākai paaudzei nav jācenšas uzspiest savu dzīves un darba attieksmi, tā vietā uzmundrinot, iedrošinot, atbalstot, daloties un iedvesmojot jaunos cilvēkus.

Mūsu tikšanās izskaņā Kaspars paņēma savu ģitāru un nodziedāja brīnišķīgu dziesmu, pēc kuras tad arī mēs jutāmies kā – viens vesels. Dziesma ar nosaukumu “No sirds” savienoja mūsu sirdis un spēcīgie aplausi tam bija lielisks apliecinājums. No sirds sākās un no sirds izskanēja mūsu tikšanās ar Kasparu, atstājot katra sirsniņā savu atbalsi – PALDIES, Kaspar! Šai skolā noteikti vēl tiksimies !

Sirsnīgs paldies skolas direktoram, skolotājiem un brīnišķīgajiem jauniešiem par kopā būšanu un pasākuma atbalstu!

Foto atskats pieejams šeit: https://failiem.lv/u/fgmcfxqv

Komentāri

Šajā lapā tiek izmantotas sīkdatnes (cookies). Papildus informācija

Lai nodrošinātu Jums vislabāko mūsu mājaslapas pārlūkošanu, šī mājaslapa izmanto sīkdatnes ("cookies").
Uzziniet vairāk par to, kā mēs izmantojam sīkdatnes.

Aizvērt